“Ģimene, kurā visi dejo,” tas ir pirmais, ko Skrīveros dzirdu par Ilutas un Jāņa Barkānu ģimeni. Nupat viņi kopā ar vēl 20 stiprām un kuplām ģimenēm no visas Latvijas iededza Ziemassvētku egli pie Rīgas pils kopā ar Valsts prezidentu.
Skrīveriešu Ilutas un Jāņa Barkānu ģimenē aug četras meitas: Ramona (19), kura studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē, Anna (18), Terēze (12) un Sofija (8) — visas trīs mācās A. Upīša Skrīveru vidusskolā.
Kad aicinu Ilutu uz sarunu, viņa nosmej: “Meitas allaž teikušas — kā mums jādzīvo, lai netiktu avīzē?” Taču sarunai piekrīt.
Dzīvesveids — dejošana
Vispirms pārjautāju: vai tiešām visi ģimenē dejo? “Ja neskaita kopēju vakariņošanu, tas ir vienīgais, ko darām visi kopā,” saka Iluta Barkāne. Iluta un Jānis dejo Skrīveru kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvā “Dzēse”. Tēta Jāņa dejotāja stāžs aizsācies jau bērnībā, kad viņa deju skolotāja bija Lidija Ieriķe. Viņa aizraušanās pamazām “pielipusi” visiem, un visas četras ģimenes meitas dejo tautas deju kolektīvos. Ramona ik nedēļu pat mēro ceļu no Rīgas, lai piedalītos jauniešu deju kolektīva mēģinājumos Skrīveros.
Iluta atminas, ka abas jaunākās meitas savus pirmos soļus spērušas mēģinājuma laikā pie kultūras centra skatuves. Mazā Sofija koncertu laiku sākumā pavadīja aizkulisēs un jau apmēram četru gadu vecumā paziņoja: “Jūs visi dejojat, es arī gribu!”
Iluta bilst: protams, nākas saplānot un dejošanai pieskaņot gan ģimenes ikdienu, gan svētku laiku, taču pie tā tik ļoti pierasts, ka dejošana šķiet kā dzīvesveids.
Vai Iluta savu Jāni satika deju kolektīvā? “Nē, mēs satikāmies skolas salidojumā, jo abi esam mācījušies Skrīveru vidusskolā,” atklāj viņa.
Aiz laimes spiegt var mājās
Annas, kura mācās vidusskolas izlaiduma klasē, klases audzinātāja jau pirms mūsu sarunas atklāj, ka viņa ir klusa un atbildīga meitene, un piebilst, ka strādīgi un jauki esot visi Barkānu ģimenes bērni.
Kā bērni jāaudzina, lai apkārtējie par viņiem teiktu labus vārdus? Iluta saka: īpašas receptes bērnu audzināšanā viņiem nav. “Tāpat kā visiem vecākiem, arī mums gribas, lai bērni izaug par labiem cilvēkiem,” saka māmiņa. “Patlaban mūsu bērniem galvenais pienākums ir mācīties. Tad seko elementārās ikdienas lietas — sakārtot savu istabu, savas lietas.”
“Vairāk gan mājās esmu es, līdz ar to lielā stingrība un rāšanās ir manā pārziņā. Esmu pirmā, kura ik sīkumu pamana. Taču lielās lietas un principus bērnu audzināšanā izspriežam kopā ar vīru un vienojamies, ko drīkst vai nedrīkst, kaut reizēm mūsu viedokļi atšķiras. Taču bērni labi zina: ja mamma neatļāva, nav vērts iet jautāt tētim, jo rīkosimies saskaņoti.”
Māmiņa bilst: viņasprāt, visatļautība bērnu uzvedībā noteikti nav atbalstāma un pieļaujama, bet bērnam jāsniedz drošības sajūta. To var panākt, ja viņam ir zināmas robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. “Ne vienmēr tas tiek uztverts ar sajūsmu, taču no saviem lēmumiem neatkāpjamies,” saka viņa. “Tāpat mūsu bērni zina, ka sabiedrībā ir savas uzvedības normas, kuras jāievēro, un reizēm der padomāt, kā tas izskatās no malas. Manuprāt, nepieļaujami ir aiziet uz koncertu un skraidīt citiem pa priekšu, jo bērnam, redz, tā gribas! Tajā pašā laikā cits atnācis baudīt koncertu un to, kas notiek uz skatuves, nevis to, kā cita bērns pie skatuves aiz laimes spiedz. Aiz laimes spiegt var mājās pie televizora!” uzskata viņa.
Māsu spēks
Vai meitas ir viegli audzināt? “Es nezinu, kā ir audzināt dēlus, jo tādas pieredzes man nav,” saka Iluta. “Droši vien katra uzvedībā ir grūtāki un vieglāki pavērsieni neatkarīgi no dzimuma. Gatavas receptes noteikti nav — kas der vienam, otram būs absolūti nederīgs.”
Kad jautāju, kā meitas satiek savā starpā, Iluta pasmaida: kā visi normāli bērni — gan paķīvējas, gan izlīgst. “Mājās mums bieži ir tracis, jo savstarpēji allaž kas dalāms. Taču ārpus mājas ir tā: lai tik kāds no malas pamēģina manai māsai pieskarties!”
“Meitas lielas, nu jau ir viegli,” saka māmiņa. “Kad bērni bija mazāki, reizēm man bija grūti savākties, būt allaž nosvērtai un mierīgai. Vienmēr cenšos atcerēties, ka manam pārgurumam nav jāizpaužas pret bērnu. Taču ir bijuši brīži, kad grūti sevi turēt grožos. Katram cilvēkam jau ir savs izturības slieksnis.”
Bērniem ir savi sapņi
“Mana meditācija ir rokdarbi,” atklāj Iluta. Viņa ada zeķes, lakatus, šuj rotaļlietas un izšuj. Sev un meitām, radiem un draugiem. Šad tad kāda meita vakarā paziņo: man vajag svētku kleitu. Ja vajag — būs!
Pēc profesijas Iluta ir farmaceite, taču pēc trešās meitas dzimšanas abi ar vīru izlēmuši, ka māmiņa vairs darbā neatgriezīsies. “Nekas labs nevar sanākt, ja abi vecāki visu laiku strādā, jo kaut kad taču bērni jāsatiek!” saka Iluta. Jānis ir tirdzniecības vadītājs kādā firmā, un viņa darbalaiks ir diezgan saspringts.
Vecākā meita Ramona izvēlējusies iet mātes pēdās — Ilutu savulaik interesēja medicīna, un viņa izvēlējās studēt farmāciju. Māmiņa bilst: tas bijis pašas Ramonas lēmums. “Savus nepiepildītos sapņus necenšos realizēt bērnos. Viņiem ir savējie! Es tikai cenšos būt blakus un atbalstīt,” saka Iluta. Katrai meitai ir kāds talants, viņas darbojas pulciņos skolā, mācās mūzikas un mākslas skolā.
Saule un puķes vārdadienā
Kad jautāju, vai meitu vārdu izvēlei ir kāds īpašs stāsts, Iluta nosaka: “Viņas dzimušas rudenī un ziemā, tāpēc gribējās, lai vārdadienas ir pavasarī ir vasarā. Lai var svinēt ar puķēm, sauli un prieku!” Mamma piebilst, ka meitām apzināti izvēlēti starptautiski vārdi, jo mūsdienās pasaule ir maza un apaļa, un nekad nevar zināt, kur dzīves ceļš aizvedīs. Vienīgi Anna vārdu mantojusi — Jāņa vecmamma bija Anna, taču vecāki par šo sakritību iedomājušies tikai tad, kad meitai jau vārdiņš ielikts.
Māmiņa bilst: meitas pēc rakstura esot dažādas, katrā ir mazliet no mammas vai tēta, arī no vecvecākiem.
Nepazaudēt prieku!
Ziemassvētki būs vēl viena no tām reizēm, kad kuplā ģimene pulcēsies mājās. Greznos eglīti, ceps pīrāgus. Visi kopā! Un saņems dāvanas. Tās zem eglītes esot atrodamas jau svētku rītā. Kurš pirmais mostas, tas skaļi paziņo: ir dāvanas! Vai ir kāds, kurš vēl tic stāstam par to, kas tās nolicis? “Vēl ir!” pasmaida Iluta. “It kā saprot, bet tomēr vēl mirkli grib to brīnuma sajūtu saglabāt. Kas zina, varbūt kāda dāvana tomēr ir rūķīša atnesta?”
Iluta citām ģimenēm Ziemassvētkos novēl: “Tajā lielajā pirmssvētku steigā nepazaudēt kopā būšanas prieku! Lielajā skriešanā ir svarīgi saglabāt skaidru prātu un priecāties par iespēju visiem būt kopā. Ģimene ir lielākā bagātība! Viss pārējais ir mazsvarīgs.” ◆
