Kad viss jau būs izmēģināts, studēs ikonu gleznošanas principu
Seciete Inese Bluķe šodien, 15. decembrī, svin 40. dzimšanas dienu. Jubileju gaidot, viņa teic: “Tagad zinu, ka nākamajos desmit gados ar prieku ņemšu pretī jebkuru pārsteigumu un izaicinājumu. Esmu sapratusi, ka cilvēks var visu rūpīgi plānot, griezt un mērīt, bet ir kāds augstāks spēks, kas ietekmē visu mūsu dzīvi, un ir lietas, no kurām neizvairīties.”
Laukus iemīlējusi jau bērnībā
Inese ir īsta rīdziniece — dzimusi un mācījusies Rīgā, arī darba pieredze gūta Rīgā. Par ģimenes saistību ar laukiem jubilāre stāsta: “Sanāca tā, ka tētis vienu vasaru aizbrauca ciemos pie kolēģa Secē un viņam tur ļoti iepatikās. Tolaik laukos bija laba satiksme — bija gan kolhoznieku autobusi, gan sabiedriskais transports, 1985. gadā bija paredzēts asfaltēt arī šoseju. Pirmo reizi, kad atbraucām no Rīgas, divas nedēļas nodzīvojām kādā pamestā lauku mājā, tikmēr tētis atrada tukšu māju Staburaga pagastā. Var teikt, ka no 1984. gada visas vasaras pavadījām te, visi, kas vien vasarā nestrādāja, brauca uz Staburagu, šurp brauca arī ģimenes draugi. Vecāki paņēma busiņu, piekrāva to pilnu ar mantām un mēbelēm, atveda uz laukiem pat divstāvu gultiņu, kurā gulējām ar brāli. Tāpēc šo pusi jau no bērnības biju iemīlējusi, un tā man nav sveša. Pēc daudziem gadiem mani uz Seci pavisam atveda mīlestība, satiku cilvēku, kura dēļ pārcēlos no Rīgas uz laukiem.”
Ieguvums — brīvība no cilvēkiem
Kā īsta pilsētniece Inese teic, ka laukos vasarās ir skaisti, bet rudens un dubļi vairs nav tik skaisti, jo šādi laikapstākļi nereti ievelkas visu ziemu. Jubilāre atzīst, ka laukos ir daudz lielāka brīvība, to atzinuši arī viņas draugi, kuri no pilsētas ir aizgājuši uz laukiem. “Laukos ir lielāka laika brīvība, dzīves ritums nav tik šausmīgi skrejošs kā pilsētā, nav tik daudz jāpaspēj kā pilsētas ritmā. Otrs lielākais ieguvums ir brīvība no cilvēkiem, viņu nav tik daudz, un es kā cilvēks varu justies daudz brīvāk. Tiem, kam ir paveicies un var dzīvot viensētās, vispār ir fantastika — izej ārā un dari, ko gribi! Šī brīvība ir tas, kāpēc esmu palikusi Secē.’’
Par darbiem, ko darījusi Rīgā, Inese teic: tie visi apgūti pašmācībā un pie sava aroda meistariem. Inese ilgu laiku strādājusi dažādās vietās par rasētāju mēbeļu konstruktori, pēdējā darbavieta Rīgā bija “Stendera ziepju fabrikā”. Pirmo gadu pēc pārcelšanās uz Seci diendienā braukājusi uz darbu Rīgā. Vienā brīdī gan fiziski, gan emocionāli bijis skaidrs, ka tas tā ilgāk nevar turpināties, ir par grūtu un kaut kas dzīvē jāmaina.
“Šūšu tautastērpus!”
Vēl strādājot “Stendera ziepju fabrikā”, seciete sākusi domāt, ko varētu darīt Secē uz vietas. “Šujmašīna man bija, arī iemaņas šūšanā, patīk rokdarbi. Kaut kā tieši pēdējā mēnesī, kad biju nolēmusi iet no darba prom, bet īsti nezināju, ko iesākt, kolēģi man jautāja, ko darīšu tālāk. Spontāni atbildēju: “Šūšu tautastērpus!” Sākumā tas bija pa jokam, bet, ejot no darba prom, man jau bija pirmie pasūtījumi no kolēģiem. Protams, ar diviem uzšūtiem tautastērpiem izdzīvot nevar, taču viss kaut kā pats sakārtojās un notika tā, ka bez lielas reklamēšanās pēc raksta “Staburagā” mani uzmeklēja cilvēki un radās arvien jauni pasūtījumi. Esmu vadītāja Seces pagasta biedrībai “TREJdeviņi pūri”, un strādājam pie liela un atbildīga darba — šūsim tērpus Vīgantes korim. Šis pasūtījums pagaidām ir kulminācija manā karjerā — sievām darināsim brunčus, kreklus, ņieburus, jostas, vīriem — bikses, vestes un kreklus,” stāsta jubilāre.
Kaimiņi evakuējas
Domājot par dzimšanas dienu, Inese teic, ka 40 — tas ir ļoti labs vecums. Emocionāli neesot atšķirības — 20 vai 40 gadu. “Protams, gribētos, lai šodienas zināšanas un atziņas, pieredze būtu bijusi jau 20 gados, tad noteikti būtu daudz vairāk paguvusi un izdarījusi, taču viss notiek tad, kad tam jānotiek. Tiklīdz pārstāj šaubīties, baidīties un domāt par izdzīvošanu, bet pieņemt izaicinājumus un rīkoties, kādi augstāki spēki visu sakārto tā, kā vajadzīgs,” teic seciete.
Par dzimšanas dienas svinēšanu Inese teic, ka plašāk svin tikai apaļās jubilejas, neesot vēl aizmirsusi savu 30. dzimšanas dienu: “Tikko bija izremontēts dzīvoklis Rīgā, un tikko bija piedzimusi meitiņa, taču tas mani neatturēja no lielas ballītes. Palūdzu kaimiņiem, lai viņi neņem ļaunā, ka būs ļoti skaļa nakts. Kas varēja, evakuējās, kas nevarēja — palika. Sveicēju bija ļoti daudz, visus neskaitīju. Šogad radiem, draugiem un paziņām izsūtīju bezatbildes ielūgumus — visi, kas var, jebkurā diennakts laikā drīkst ierasties pie manis uz svinībām. Ceru, ka atbrauks arī sen neredzēti draugi, kuri visu laiku sola atbraukt, bet līdz šim nav izdevies. Lielākajai daļai ir tā, ka no pilsētas jaunie brauc uz laukiem pie vecākiem un vecvecākiem, mums sanācis otrādi — no Rīgas ciemos gaidīšu vecākus.”
Kupenas līdz padusēm
Jubilāre atceras, ka bērnībā 15. decembrī, viņas dzimšanas dienā, ir bijis arī dziļš sniegs ar kupenām līdz padusēm. No skolas laikiem atmiņā palicis, ka klasesbiedri uzdāvinājuši ziedus, ko tolaik bija grūti nopirkt, bet ietinamo papīru pirms tam izmetuši. Kamēr Inese ar ziediem no Imantas aizbraukusi līdz mājām, tie jau nosaluši un to vienmēr bijis žēl.
Paralēli meitas Alises (10) un dēla Georga (8) audzināšanai Inese aizrāvusies ar Seces mācītājmājas atjaunošanu. “Māja pa šiem gadu desmitiem ir ļoti pārbūvēta, tur ir bijis kolhoza kantoris, saglabājies arī restotais kases lodziņš. Kopā ar biedrību “Greblis” ir mērķis ēku atjaunot tās pirmatnējā izskatā, un tagad cenšamies atrast jebkādas vēsturiskās piezīmes, kā tur izskatījies pirmsākumos. Bija ļoti liels prieks, kad nezin, kuro reizi staigājot ap māju, atradām vienam pažobeles lodziņam apkārt veco apdari. Brīvais laiks paiet, meklējot līdzīgas koka ēkas šajā pusē, lai atrastu svarīgas iezīmes un detaļas, kas ļautu māju atjaunot iespējami precīzāk,” stāsta seciete.
Domājot par nākamo desmitgadi, Inese teic, ka savos 50 gados gribētos atrasties tajā pašā Seces mācītājmājā, kas jau būtu atjaunota, skaista, un tur jau otrā stāva zālē varētu saaicināt draugus un radus un sarīkot skaistu ballīti. “Ja tas viss tā būtu izdevies, es par to priecātos,” teic seciete. ◆
