Kā lai cilvēkam iedod makšķeri, ja viņš nemaz neprot makšķerēt? Tādas pārdomas radās, noskatoties televīzijā sižetu par daudzbērnu ģimeni Krustpils pusē. Nabadzība, netīrība, aukstums — tādos apstākļos šajās mājās mīt bērni. Vecākiem nav darba, ģimenes dzīvo lauku viensētās, kur mājā pa pakšiem pūš vējš. Ledusskapja šajās mājās nemaz nav, jo nav, ko tajā glabāt…
Tādu ģimeņu Latvijā ir daudz. Īpaši laukos. Kādas pagasta skolas skolotājs reiz atzina: “Tu pat iedomāties nespēj, kādā nabadzībā dzīvo ģimenes. Bērniem nav elementāru lietu, nav pat zeķu, ko vilkt kājās.” Un arī daži skaitļi: nupat labdarības kampaņā “Paēdušai Latvijai” sakomplektēja 6776 pārtikas pakas, kas nokļuva pie 2260 trūkumā nonākušām ģimenēm visā Latvijā. Daudz.
Ik pa laikam stāsts par kādu izmisušu ģimeni nonāk sabiedrības redzeslokā, un cilvēki steidz ziedot pārtiku, saimniecībā vajadzīgas lietas, mēbeles vai būvmateriālus. Cilvēku labsirdības un līdzcietības dēļ kādās mājās kļūst gaišāk un omulīgāk, taču — vai uz ilgu laiku? Jo šim stāstam ir arī otrā daļa: tu aizved drēbes trūkumā nonākušai ģimenei, bet pēc laika viņi tās vairs nevelk. Jo apģērbu šajās mājās nemazgā — kad netīrs, izmet, un humānās palīdzības vietās paņem citu. Protams, nav runa par visiem, taču vismaz man tieši pēc konkrētā sižeta bija jāaizdomājas: vai vienreizējais materiālais atbalsts palīdz ģimenei izkļūt no bezcerības? Vai, iedodot jau gatavu zivi, viņš pats nākamreiz meklēs iespēju, kā to noķert?
Kādai sociālajai darbiniecei jautāju, kāds risinājums ir situācijās, kad redzi: ģimene dzīvo ne tikai nabadzībā, bet pilnīgā postā, kurā tomēr vainojami arī vecāki? Vai vispār ir iespējams no šīs bedres kādu izvilkt? Atbilde bija cerīga: ir! “Ja vecākiem nav elementāru dzīves prasmju, ar naudu vien nebūs līdzēts,” teica viņa. “Viņam vajag arī citādu palīdzību, tāpēc ļoti priecājos, ka ir ieviests ģimenes asistenta pakalpojums.” Tātad ir cilvēks, kurš pusgadu vai pat ilgāk iet un kopā izslauka istabu, mazgā veļu, gatavo ēst, māca parūpēties par bērnu. Tāda kā sava auklīte ģimenei. Un visu varot iemācīt! Sociālā darbiniece izstāstīja gadījumu, ka kāda jaunā māmiņa nemācēja apkopt un rūpēties par zīdainīti, un pēc pusgadu ilga ģimenes asistenta darba viņa lieliski tika ar visu galā. Pati.
Lai gan divējādas sajūtas, es tomēr lielākoties ziedoju, kad cilvēki lūdz palīdzību. Ne vien tad, ja ir sajūta, ka cilvēki cenšas: remontēs māju, kurinās krāsni un slaucīs istabu, bet arī tad, ja runa ir par bērniem. Jo neba viņi ir atbildīgi par savu vecāku izdarībām vai neizdarībām. Tieši tāpēc šajos Ziemassvētkos esmu apņēmusies neiesaistīties plašos labdarības projektos, bet sagādāt dāvaniņu kādas ģimenes bērniem tepat līdzās, savā pagastā. Es zinu, ka viņi ir, un man gribas, lai svētkos viņiem tiek vismaz kripatiņa prieka. ◆
