Iesaka Iveta Skaba, laikraksta “Staburags” korektore
Ar meitas, 5. klases skolnieces, klasi devāmies uz Dailes teātri Rīgā, lai noskatītos izrādi “Toma Sojera piedzīvojumi”. Dailes teātra mājaslapā par šo iestudējumu biju izlasījusi pozitīvas atsauksmes.
Amerikāņu rakstnieks Marks Tvens grāmatu “Toma Sojera piedzīvojumi” uzrakstīja 1876. gadā, drīz pēc ASV Pilsoņu kara beigām. Grāmata, kurā M. Tvens dalās savās bērnības atmiņās, guva lielu popularitāti. Tā vēsta par zēnu bāreni, kuru audzina krustmāte, kurš dzīvo Sentpītersbergas pilsētiņā Misisipi krastā un kuram katra diena ir kā piedzīvojums, jo pats tos nemitīgi meklē. Meklējumu laikā gadās sastrādāt palaidnības, taču patiesībā viņš neko sliktu nav domājis, tā teikt, gribēja, kā labāk, bet sanāca… kā vienmēr…
Ar izrādi “Toma Sojera piedzīvojumi” Dailes teātris atklāja 2016./ 2017. gada sezonu. Tā veidota kā izrāde visai ģimenei. Bērniem — lai kopā ar izrādes varoņiem dotos aizraujošos piedzīvojumos, savukārt pieaugušajiem — lai tie atcerētos, kādi reiz bija un par ko sapņoja. Romānu dramatizējusi Justīne Kļava, iestudējuma režisors ir Dmitrijs Petrenko.
Izrāde bija kupli apmeklēta, tā teikt, uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt brīvās vietas zālē, un skatītāji bija pārsvarā bērni. Izrādei sākoties un aktieriem parādoties uz skatuves, zālē atskanēja bērnu čuksti — tā ir Milda (Ilze Vazdika) no “UgunsGrēka”, tas ir Juris (Mārtiņš Počs) no “Tele2” reklāmas, Edijs no “UgunsGrēka” (Artūrs Dīcis), Einārs (Mārtiņš Upenieks) no “Svešās sejas”, Dina (Ieva Florence) no “Viņas melo labāk” utt. Izrādē piedalās arī aktieri Lauris Dzelzītis (titullomā), Lauris Subatnieks, Artis Robežnieks, Ērika Eglija, Inga Krasovska un Gints Grāvelis. Iestudējums veidots divās daļās ar vienu starpbrīdi un ilgst divarpus stundas, kas, manuprāt, bērniem tomēr ir par ilgu, jo jau pirmās daļas pusē viņiem grūti noturēt uzmanību, zālē sākas dīdīšanās un murdoņa, lai gan pēc izrādes apgalvoja, ka tā patikusi.
Kā jau norādīju, grāmata uzrakstīta 19. gs. beigās, taču izrādē nekas par to neliecina. Šķiet, visi pārcēlušies uz mūsdienām. To var spriest kaut vai pēc tērpiem, jo “skaistu, mazu būtni zilām acīm un dzelteniem matiem, kas bija sapīti divās garās bizēs, tērpušos baltā vasaras kleitiņā un izšūtās garās biksītēs”, kā M. Tvens rakstījis, uz skatuves neieraudzīt, jo tur dominēja zaļā krāsa — tādi bija tērpi vairumam personāžu. Iestudējuma versijā pazuduši arī vairāki tēli, piemēram, Toma brālis un māsīca, melnādainais Džims un citi vergi. Nav arī novērojama kārtu atšķirība. Nemaz nešķiet, ka Toma labākais draugs Haklberijs Fins (Gints Andžāns) ir noplucis bezpajumtnieks, kurš dzīvo mucā, — spriežot pēc apģērba, viņš ir samērā stilīgs zēns. Mūsdienās bērni pārņemti ar tehnoloģijām, taču Toms un viņam līdzīgie pārtika no nostāstiem, un viņu elki bija Robins Huds, pirāti un citi laupītāji.
Un tomēr šo izrādi ieteiktu noskatīties. Vispirms, lai baudītu Ilzes Vazdikas un Laura Dzelzīša aktierspēli. Arī tāpēc, ka viens no iestudējuma mērķiem ir sasniegts — lai pieaugušie atcerētos, kādi viņi bija un par ko sapņoja.
Mums, pieaugušajiem, ir vērts aizdomāties, kāpēc bērniem bieži nepatīk mūsu rīcība. Kāpēc mēs runājam vienu, bet darām ko citu?! Arī Toms to pārmet savai krustmātei, ka viņa māca ar Džo Hārperu nesarunāties, jo viņa māte ir dzērāja, taču, kad pati satiek Džo vai viņa māti, ir laipna pret viņiem. Un krustmāte arī neizskaidro, kāpēc viņa tā rīkojas, jo tā ir jādara, un viss! Tāpat Toms saskata pieaugušajos liekulību un divkosību, apgalvodams, ka laupītājs un mācītājs ir gandrīz viens un tas pats. To visu novērojot, izrādes beigās Toms ar saviem draugiem apņemas nekad par tādiem nekļūt. Lai arī krustmāte Pollija apgalvo, ka savā mūžā nav redzējusi palaidnīgāku puiku, taču zēns izceļas arī ar godīgumu un sava veida varonību. Aizmirst par zvērestu un tiesā runā patiesību, jo nevar pieļaut, ka nevainīgu cilvēku notiesā par noziegumu, ko pastrādājis cits. Bērns paveic to, ko pieaugušais varbūt pat neuzdrošinātos.
Bet galvenais — nepazaudēt sevī bērnu. Jo bērnība ir tas laiks, kad iespējams ir viss. To atklāj arī izrādes režisors Dmitrijs Petrenko kādā intervijā: “Tikai bērnībā vari sēdēt uz sētas un teikt, ka brauc ar kuģi. Un visi ticēs, ka tas ir kuģis, jo pats tam tici.’’ ◆
