Šodien, 1. decembrī, pasaulē jau 29. reizi atzīmē AIDS dienu. Ideja par to radās 1988. gadā, lai mazinātu sabiedrības aizspriedumus un naidu pret HIV inficētiem cilvēkiem un AIDS pacientiem. Šogad no 17. līdz 24. novembrim visā Eiropā un arī Latvijā notika HIV testēšanas nedēļa, kad pārbaudes bija bez maksas. Neraugoties uz to, jaunākie statistikas dati par HIV/AIDS izplatību Baltijā liecina — Latvija apsteigusi Igauniju ikgadējo jauno HIV gadījumu skaita ziņā. Tas nozīmē, ka Latvija kļuvusi par sava veida līderi šajā ziņā ne tikai Baltijā, bet arī starp visām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm. Lai gan kopējais reģistrēto HIV gadījumu skaits Igaunijā joprojām ir lielāks nekā Latvijā vai Lietuvā, kaimiņvalstī tas ik gadu mazinājies. Pretēja aina ir Latvijā — ikgadējo jauno reģistrēto HIV gadījumu skaitam ir augšupejoša tendence, un 2016. gadā tie jau ir 18,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir salīdzinoši vairāk nekā Igaunijā (17,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Latvijā 2017. gada 1. janvārī reģistrēti 6972 HIV inficēti cilvēki, no tiem 365 atklāti vien pagājušajā gadā, kas nozīmē, ka ik dienu viens cilvēks Latvijā uzzina, ka ir inficēts. Inficēšanās ar HIV lielākoties notikusi seksuālā ceļā —
38 procentos gadījumu heteroseksuālu, bet 6,6 procentos — homoseksuālu attiecību ceļā. Kādēļ atkal esam sasnieguši šādu antirekordu?
Lāsma Reide,
aptiekas “AptiekaL” īpašniece
— Sabiedrībā pret AIDS un HIV slimniekiem joprojām ir dažāda attieksme — ir vienaldzīgie, līdzjūtīgie un bailīgie. Otrs būtisks aspekts ir nesakārtotā veselības sistēma — speciālistu, kas var konsultēt, sākt ārstēšanu, konsultācijas ir par maksu. Retais, piemēram, vīrietis, īpaši jau laukos, novadā, pagastā, dosies pie sava ģimenes ārsta ar šādu jautājumu. Lielākoties tā joprojām ir delikāta lieta un cilvēki labprātāk uzreiz dodas pie speciālista. Te arī atduramies pie finansiālās situācijas, kas Latvijā nav spīdoša. Kad runāju ar pacientiem, kuriem ir HIV, viņi teikuši, ka viņu reģionā nav ārstu, pie kuriem varētu vai gribētu vērsties. Ģimenes ārsti, cik zināms, ar šādiem gadījumiem nenodarbojas, cilvēki ar aizdomām par HIV meklē palīdzību Rīgā, piemēram, Ādas un seksuāli transmisīvo slimību klīniskajā centrā Aristida Briāna ielā. Mēs esam latvieši — ļoti kautrīgi, retajam varam uzticēties runāt par šādām tēmām. Ja pacients ārstu jūt kā līdzvērtīgu, rodas uzticēšanās, bet ir tādi, kuri pat nepaceļ acis, ir pārbijušies un uz jautājumu “kas jums kaiš?”, satraukti atbild, ka nekas. Ja nemaldos, Francijā HIV pārbaude reizi gadā ir obligāta. Ja līdzīgas akcijas būtu Latvijā, iespējams, no savas pirmās vietas Eiropā pavirzītos uz lejas galu.
No farmaceites prakses zinu gadījumus, kad uz aptieku nāk pēc dažādām “brīnumzālēm”, kaut kādiem ekstraktiem, par kuru spēju ārstēt HIV atrasta informācija internetā.
Aija Skudra,
ģimenes ārste Skrīveros
— Šāds antirekords saistīts ar joprojām lielo cilvēku neinformētību, kā arī bailēm, ka slimība tiks atklāta — kā strausam iebāžot galvu smiltīs un cerot, ka nelaime paies garām. Mēdz būt arī tā, ka dažādus veselības pasliktināšanās simptomus nesasaista ar HIV. No ģimenes ārstes viedokļa varu teikt, ka ikdienā, ja šādu HIV pacientu nav, biežāk sastopoties ar diabētu, paaugstinātu asinsspiedienu, sirds slimībām, nepieļauju domu, nesaasinu uzmanību uz to. Pēc noteikumiem, ārsts prasa atļauju pacientam šādu analīžu veikšanai. Ja agrāk visi pacienti bija pazīstami, pārsvarā vietējie, tad mūsdienās cilvēki biežāk pārvietojas, brauc uz ārzemēm, atgriežas, un līdz ar to palielinās iespējamība, ka manā lokā nonāks šāds pacients. Izveidojusies arī nepareiza pacientu nostāja, ka jebkurā situācijā vainīgs ir ārsts, bet pacients nevēlas uzņemties nekādu atbildību par savu veselību. Tās laikam vēl atliekas no padomju laika. Ārzemēs cilvēks arī naktī neiedomāsies iet pāri ielai pie sarkanās gaismas, proti, ja cilvēkam pieteikts izdarīt, tad to arī darīs. Pie mums tikai nosmiesies un pateiks, ka tās ir muļķības. Padomju laikā strādājošajam pirms došanās atvaļinājumā bija jāveic profilaktiskās apskates pie ārstiem, citādi atvaļinājumā nelaida. Toreiz šādas represīvas, iebiedējošas metodes darbojās. Te nonākam pie skolas, veselības mācības neesamības, īpaši jau mazajās klasēs, kad bērns vēl ir atvērts un tic visam jaunajam.
Gita Rudzīte,
biedrības “Krīzes grūtniecības centrs” speciāliste
— Aptuveni pirms desmit gadiem, kad strādāju biedrībā “Patvērums “Drošā māja””, saskāros ar gadījumu, kad kāda meitene no Latvijas, kas bija devusies strādāt uz ārzemēm, nokļuva cilvēktirdzniecības tīklā un vēlāk saslima ar HIV. Atgriežoties Latvijā, viņai veica asins analīzes un tās bija HIV pozitīvas. Viņai tas bija milzīgs šoks, jo pati to pat nenojauta. Meitene joprojām dzīva, viņai ir ģimene, audzina bērnu.
Manā praksē “Krīzes grūtniecības centrā” nav bijis neviena gadījuma, kad grūtniece vērstos ar jautājumu — ko darīt, ja viņai ir HIV? Mūsdienās, kad pārsvarā visas grūtnieces apmeklē ārstu, saslimšanu laikus atklātu. Pārējie, kamēr nekas neliecina par saslimšanu, cenšas par to arī neinteresēties. HIV ir “klusējoša” infekcija, nav uzreiz jūtama. Simptomi sākumā mēdz būt līdzīgi saaukstēšanās gadījumiem. Tikai padziļinātas, ar nolūku veiktas asins analīzes to var atklāt. Domāju, ka obligāta HIV pārbaude Latvijā negūtu atsaucību, jo cilvēkiem nepatīk tas, kas ir obligāts. ◆
