Kristus Spēka Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece Anita Rasa par ilggadēju, uzticīgu un nesavtīgu kalpošanu saņēmusi augstāko Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas apbalvojumu — nozīmi “Uzticības vairogs”.
Anitai Rasai apbalvojumu pasniedza Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe, atklājot, ka viņa ir pirmā, kam “Uzticības vairogs” pasniegts pēc Reformācijas 500 gadu jubilejas, kas tika svinēta 31. oktobrī. Savukārt Latvijā viņa ir 157., kas saņēmusi šādu apbalvojumu.
— Ko jums pašai nozīmē šis apbalvojums?
— Tas ir milzīgs gods, līdzšinējā darba novērtējums — uzceltais dievnams ir arī manis izauklēts. Tomēr tas nav apbalvojums man vienai, paldies visai draudzei, tās valdei un padomei, ikvienam, kas aktīvi kalpojis daudzu gadu garumā, mācītājam un viņa ģimenei, kura dzīvo baznīcā. Par visu pateicība Dievam! Viena es neko nespētu. Reizē izjūtu arī lielu atbildību — man jāturpina kalpot, vienalga, kā — esot draudzes priekšniecei vai darot citus darbus.
— Kas jādara draudzes priekšniekam?
— Jāatbild par visu dievnamu un draudzes darbu, sākot no ugunsdrošības un beidzot ar finanšu pārskatiem Valsts ieņēmumu dienestam. Tas nav viegls darbs. Parasti cilvēki domā, ka par visu atbild mācītājs, tā nav, tā ir draudzes priekšnieka atbildība. Mūsu draudzē priekšnieku pārvēlē ik pēc četriem gadiem, kādreiz to darījām ik pēc trijiem gadiem.
— Priekšnieks saņem algu?
— Mēs kalpojam bez maksas. Tā ir sirds kalpošana, kas rada ļoti labu sajūtu. Dievs Bībelē ir teicis, ka svētīgāk ir dot, un mēs dodam no sevis. Tā ir jebkura veida došana — gan materiāla, gan garīga, gan arī praktiska palīdzība.
— Vai ticība jums iedota ģimenē?
— Bērnībā dzīvoju Daudzeses pagastā, mani vecvecāki — Emīlija Kalve un Otto Kalve — bija ļoti ticīgi, viņi apmeklēja dievkalpojumus vietējā baznīcā, arī mamma gāja baznīcā. Atmiņā spilgti palikusi aina, kā zirga kamanās braucām uz Ziemassvētku dievkalpojumu, jo dzīvojām apmēram piecus kilometrus no baznīcas. Tajā bija auksti, mani ļoti satuntulēja. Kā bērnam man baznīcā bija garlaicīgi, tomēr ticības sēkla tika iesēta — 1951. gadā, kad man bija viens gads, mācītājs Nikolajs Plāte mani nokristīja.
Mantojumā no vecvecākiem palikusi Bībele vecajā drukā, tās malās ir vecvecāku, manas mammas un citu radinieku ar zīmuli veiktās piezīmes, saglabājusies arī kvīts, kas izdota 1942. gadā par samaksātu draudzes nodokli. Atšķirot Bībeli, šķiet, ka uzdvesmo vēsturiska manas dzimtas elpa — tās ir fantastiskas izjūtas!
Visu interviju ar Anitu Rasu lasiet laikraksta “Staburags” 24. novembra numurā. Anita Rasa tajā stāsta par Dieva brīnumiem savā dzīvē.
