Koknesiete Vija Kokina no bērnības atceras, ka vecmammas pūralādes dibenā daudzus gadus melnā drānā cieši notīts un paslēpts nogulējis vilnas auduma sarkanbaltsarkanais karogs: “Kad to atkal varēja vilkt mastā, attinām, taču tas bija pilnībā sairis. Paglabājām vecmāmiņas kapavietā. Šis karogs mūsu dzimtai bija līdzās daudzus gadu desmitus, kaut arī noglabāts, un mums, bērniem, svēts jau no agras bērnības.”
Lolo trīs mazmeitiņas
Vijas kundzes bērnības zeme ir Jēkabpils pusē — Zasas novada “Sieriņos”, un pagājušajā gadā kopā ar ģimeni vēlreiz izstaigājusi katru taciņu un gremdējusies atmiņās. “Esam dzīvojuši divās mājās, tāpēc milzīgs prieks pēc tik daudziem gadiem bija tur atgriezties un ieraudzīt, ka lauku sētas ir apdzīvotas un tajās saimnieko ģimenes, atjauno ēkas,” teic koknesiete. Vijas kundze beigusi Slates pamatskolu, vēlāk mācījusies un dzīvojusi pie vecākās māsas Aknīstē, tur sāktas arī pirmās darba gaitas: strādājusi Aknīstes kultūras namā, vēlāk — meliorācijā. Kad dzīves ceļi atveda uz Koknesi, te desmit gadi aizvadīti kolhoza “Koknese” mehāniskajās darbnīcās par normētāju, vēlāk darba vieta rasta Kokneses speciālajā internātskolā.
“Šobrīd mans lielākais darbs ir atbalstīt bērnus viņu darbos, just viņiem līdzi un palīdzēt pieskatīt mazmeitiņas, kas mums ir trīs — Īvija, Diāna un Ieviņa,” stāsta koknesiete.
Darba tikums apgūts bērnībā
“Bērnībā, kā lielākajai daļai manas paaudzes bērnu, bija jāstrādā. Atceros, ja tēvs pateica, ka kaut kas ir jāizdara, tad tas bija jāizdara. Un tūlīt, uzreiz, bez jautājumiem. Tagad bērni atbild — pagaidi, vēlāk. Gājām uz pļavu, krāvām malku, kad tētis skaldīja, gājām viņam līdzi arī mežā, krāvām zarus kaudzēs. Sēņošana bija vairāk prieks nekā darbs, kad gājām kopā ar tēvu un vecmāmiņu. Darba tikums ir tas, kā mūsdienās bērniem pietrūkst, jo darbā veidojas personība, cilvēks aug stiprāks, un veidojas viņa vērtību sistēma. Manā bērnībā bija pionieri, esmu bijusi arī komjauniete, un šodien man to negribas noliegt vai teikt, cik tas bija slikti. Mēs dzīvojām tajā laikā un visu, ko vajadzēja darīt, darījām ar lielu entuziasmu, prieku un pacilātību. Tas laiks palicis atmiņā kā draudzīgi pasākumi, kopīga svētku svinēšana, pārgājieni ar ugunskuriem un rotaļām. Šaubos, vai lielai daļai mūsdienu jaunatnes kas tāds ir bijis — ir tikai telefoni un datori,” domā Vijas kundze.
Miljonus šajā dzīvē nevajag
Atmodas laiks Kokinu ģimenē pārdzīvots kā pēkšņa zemestrīce — vīrs Artūrs aizbraucis uz Rīgu, uz barikādēm, bet Vija ar bērniem palikusi mājās. Kā jau visiem, vienīgā informācija bija skopie sižeti televīzijā, un pēc Veltas Puriņas vadītā raidījuma pārtraukšanas arī šajā mājā valdīja neziņa. “Nezinājām neko, kas Rīgā notiek. Pārdzīvojām šīs stundas kā milzu zemestrīci — zuda pamats zem kājām, cerējām, ka ar mūsējiem viss ir kārtībā. Negulējām visu nakti, tikai tad, kad vīrs atgriezās mājās sveiks un vesels, spējām atgūties,” atceras Vija Kokina.
Pārrunājam Atmodas laikā liktās cerības, to, ko tauta gaidīja no neatkarīgās Latvijas un ko esam šodien sagaidījuši. Koknesiete teic: “Pie tā, kādos apstākļos spiesta izdzīvot liela daļa tautas, vainīgi ir tie, kas šobrīd ir valsts priekšgalā, kas mūs vada. Bez naudas cilvēks nevar izdzīvot, naudu vajag tik, lai varētu atļauties normāli dzīvot, taču vienam cilvēkam šajā dzīvē noteikti nevajag raust miljonus. Ja visi dzīvotu ar apziņu, ka ir brīdis, kad pietiek, ka dzīvē jāprot arī palīdzēt, dalīties un atbalstīt, tad noteikti mēs dzīvotu citādāk.”
Jaunsardze — spēcīgi pamati dzīvei
1993. gadā Vijas kundzes vīrs Artūrs Kokins Koknesē izveidoja jaunsargu vienību, un Vijas kundze daudzus gadus ir bijusi līdzās. Arī dēls Gints jau deviņu gadu vecumā iesaistījās jaunsargu kustībā, kas noteikti ir bijis pamats tālākai profesijas apguvei un dzīves ceļa izvēlei.
“Ja Gints nebūtu gājis tēvam visur līdzi, nebūtu piedalījies nometnēs, treniņos un sacensībās, kas zina, uz kuru pusi dzīvē būtu nosvēries. Atceros, jaunsardzē jau nenāca stāties teicamnieki un tie, kuriem skolā ir labi sasniegumi olimpiādēs, bieži vien jaunsargu rindās nokļuva rezgaļi, tādi, kuri prata parunāt pretī un kuriem skolā ne vienmēr tik labi veicās. Kad viņi visi sanāca mūsu dzīvojamajā istabā, skatījos uz viņiem un domāju: eņģelīši! Nekad nedzirdēju nevienu sliktu vārdu, nekādu izrunāšanos vai nepieklājīgu uzvedību, jaunsardze noteikti viņus motivēja kļūt labākiem. Atceros brīžus, kad uz ielas satiku kādu puikas mammu un varēju paslavēt viņas dēlu. Tās bija prieka asaras un gandarījums, ko redzēju māmiņu sejās,” atceras koknesiete.
Valsti izglābs darbs
Domājot par Latvijas simtgadi, Vijas kundze teic: “Vienīgais, kas mūsu valsti un tautu var izglābt, ir darbs. Kā to izdarīt, tas būtu jādomā valdībai. Manuprāt, tikai tad, ja varētu atkal attīstīt un apdzīvot laukus, atjaunot ražošanu un cilvēkiem nodrošināt darbu, mēs varam cerēt uz ilgu mūžu. Vai tas ir iespējams ar to domāšanu, kāda ir pie varas esošajiem — tāds ir jautājums. Vēl viens svarīgs faktors — visa pamatā ir arī tas, ka cilvēkam pašam jāgrib strādāt. Ar izstieptu roku, kā tas notiek arvien biežāk, nekur tālu netiksim. Ja ģimenē ir vairāki bērni, cilvēki dzīvo laukos, kur ir zemes, cik uziet, bet nav nevienas vagas un bērniem jāiet zagt kaimiņu dārzā — kādu Latviju mēs varam cerēt ieraudzīt pēc pārdesmit gadiem? Ja nereti cilvēku slinkums ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc ir tik slikti. Pārāk daudzi pieradināti pieprasīt un dzīvot tā, ka viņiem viss pienākas tāpat vien, bez darba, bez piepūles. Tas ir jāmaina.”
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
