Gina Viegliņa
Dievs, sargā!
Dievs, sargā mūsu latvju zemi!
Dod spēkus pašiem labiem būt!
Zem tumšpelēkiem padebešiem
Vēl prieka starojumu gūt.
Dod spēkus mīlēt nemīlētam!
Dod izturību mazajam!
Mēs vienādi šo ceļu sākam,
Kā kurš pa to mēs aizejam.
Dievs, dod vēl dienas, gaišas, mīļas,
Un labus vārdus sirmajam!
Un kaut vai mazliet labestību
Un pazemību lepnajam.
Dievs, sargā manu latvju tautu!
Un valodu, kas mīļa man,
Pa baltu ceļu aiziet Cilvēks,
Kam latvju dziesmas sirdī skan.
Sarmīte Rode
***
Viens sapnis par tevi ik rudeni
Sveču liesmiņās Daugavas ūdenī
Kā novembra vēji neapstājas:
Mums visiem jāpārnāk
mājās —
No Golgātā aizsauktās
Sibīrijas,
No zelta meklētāju zemes Īrijas.
Mūžīgā sasalumā dvēseles nenosala.
Vai mūsu bērniem citur laimes sala?
Ceļu rādīs trīs mūžīgas
zvaigznes,
Un par tevi, Latvija,
viens sapnis.
Maija Stepēna
***
Var sadegt, sprēgājot ar gaišu liesmu,
var izčūkstēt bez siltuma un prieka,
var pasauli caur mīlestību plaukstā sasildīt,
var asu nazi pa gabalam tik griezt un griezt.
Var pilnu arodu ar graudiem piebērt,
var pelēm atstāt tukšumu, lai grauž,
var tulznās plaukstas sastrādāt
un kreklu sviedros,
var, jau guļot zārkā, vēl gaidīt, ka tev dos.
Sarmīte Rode
***
Par jūtām stiprāks ir prāts,
Es aizeju, bet neatvados.
Kad rudens dzestrums māc,
Pie tevis domās sildos.
Bet šodien pieder man
Viens mirklis rudens vārtos.
Un, kamēr dziesma skan,
Es palieku un neatvados.
Gina Viegliņa
Kritušajiem
latviešu zēniem
Vējš aiz loga raudāja,
Putenis tam līdz,
Mājās zēnu pārveda,
Bērzs pie loga trīc.
Spoža zvaigzne nokrita,
Tāds bij’ toreiz rīts,
Ledu upē sasita,
Mātes pleci trīc.
Nebija tam meitenes,
Tās, kas raudātu,
Katru dienu mīļoto
Cieši gaidītu.
Tagad, puisēn, guli tu
Tur, kur balta smilts,
Zaļa sūna, eglaine,
Varavīksnes tilts.
Lai tev naktis gaišākas,
Mēness sveci dedz,
Ejot garām, ļautiņi
Tavu kapu redz.
Asaras kā rasa krīt,
Vēji eglē līdz,
Puisīt, tevi atceras
Tēva, mātes sirds.
Maija Vegnere
Pilnmēness naktī
Pilnmēness logā smejas,
Zeme palsa kā sniegā.
Domas klīst pusnakts ejās,
Nelaižot dvēseli miegā.
Kas tu esi, debesu ripa?
Saules zeltā izmērcēts šķīvis?
Gaisma zaros iepinas strīpām,
Darot pasauli raibu kā dzīvi.
Jūrā paisuma viļņus
Saceļ pilnmēness vēji.
Mūža radītos ciļņos
Sacīts — nopļauj, ko sēji.
Sarmīte Rode
***
Man latvju dainas pūrā,
Dzintara gabaliņš mazs,
Un ne aiz citām jūrām,
Man — savas zemes krasts.
Visskaistākās sudraba rotas:
Mātes valoda un gods,
Tautas dziesmā man ir dotas,
Ar kurām mūžu nodzīvot.
Ārija Āre
***
Laiks tik skrien un skrien,
tas nevēlas atpakaļ lūkoties.
Viņš bēg no pagātnes
pretim nākotnei
un nevēlas apstāties.
Bet kā ar mani?
Es vēlos laikam būt klāt,
pagātni papurināt
un nākotni turpināt.
No laika neaizbēgt
ne pagātnē, ne nākotnē.
Tas skrien un skrien,
tā skrējienu neapturēt.
Laiks neprasa,vai spēju
tik ātri līdzi tam traukt.
Anita Liepiņa
Viena otrai esam
Kas tev ir Latvija? — tiek nepārtraukti jautāts,
Un, vārdiem virknējoties, atbildam ar prieku:
Tā sirmā Rīga, likteņupe Daugava
Un, protams, seši mazi bundzinieki.
Kas man ir Latvija?
Dzimst domās neskaitāmas ainas:
Tā lazda pagalmā, pie akas ūdensspainis
Un strauts, kas saules atspīdumu aiznes.
Bet Latvijai?
Kas savai dzimtai zemei esmu es?
Šos vārdus atklāti sev tuvāk pielaist vairos.
Pret tādu tiešumu ir manī paslēpts vairogs.
Vien sevī bažījos, — vai palikšu bez atbildes?
Anita liepiņa
Latvijas dēli
un meitas
Latvim būt — ir kas vairāk kā būt tikai latvietim.
Latvim būt — savai tautai ne tikai piederēt.
Latvim būt — citam ar citu tā saderēt,
Lai kopīgā plauksmē noderēt.
Es, latviete, latve vēlos būt!
Dzīvot šai zemē, kur man izredzēts būt
Un pieglaust pie Mārzemes Latvijas krūts
Ikvienu, kas cieņu un bijību jūt.
Te kopā ar latvju sievām un vīriem
Aizlūgt latviešu valodā tīrā
Par mankurtiem tautiešiem, paceltām glāzēm,
Un pasaulē klīstošām “metastāzēm”,
Par katru, kas tīšus nemierus ceļ par “piesārņotu” latvietību.
Vēl īpašu svētību izlūgt gribu
Tiem latvjiem, kas, sakņoti paaudzēs sen
Savas Mārzemes ģimenēs, dzimtas atvases dzen.
Būt latvim — tas tikums, tas tautas gods.
Ne katram latvietim latvim būt dots…
