20. novembrī 50. dzimšanas dienu svin aizkraukliete Diāna Beķere. Kopā ar vīru Māri izaudzināta meita Lāsma un dēls Jānis, priecē divus gadus vecā mazmeitiņa Andželīna. “Vissvarīgākais man ir ģimene, lai līdzās būtu mīlošs vīrs, kurš saprot, uzklausa, atbalsta un palīdz piepildīt vēlmes. To īstenot vienmēr palīdzējis mans vārds, jo mērķtiecība tajā ir “iekodēta”,” teic jubilāre.
Dzīve saistīta ar tirdzniecību
Diāna atklāj, ka vienmēr sekojusi līdzi pilsētas attīstībai, izaugsmei, vienmēr cenšas ar ģimeni apmeklēt kultūras pasākumus un svētkus. “1967. gadā Aizkraukles pilsētas vietā vēl bija tikai barakas, tāpēc pirmos bērnības gadus pavadījām Aizkraukles pagastā, vecvecāku mājās. Pirmā dzīvesvieta pilsētā kopā ar vecākiem un māsu Ilonu bija Spīdolas ielā,” atceras aizkraukliete.
Pēc toreizējās Stučkas 2. vidusskolas beigšanas Diāna strādājusi par šuvēju Sadzīves pakalpojumu kombinātā, šuva vīriešu uzvalkus, bikses. Vēlāk, kad piedzima bērni, dzīvojusi mājās. Kad vīrs dabūjis darbu Sērenes zivjaudzētavā, ģimene pārcēlusies uz dzīvi Sērenē, kur nodzīvoti deviņi gadi. Vēlāk ceļš ģimeni atkal atveda uz Aizkraukli, jo bērniem bija jāiet skolā un bija grūti izbraukāt. Diānas dzīve tālāk saistīta ar darbu tirdzniecībā, strādājusi veikalos “Vērdiņš”, “Māja”, jau 13. gadu darbavieta ir veikalā “Tehnomix”.
Ģimeni saliedē riteņbraukšana
Apmēram septiņus gadus ģimenei ir izveidojies stabils vaļasprieks — riteņbraukšana. Sākumā ar to aizrāvies vīrs Māris, viņš vēlējās uzturēt sevi labā fiziskajā formā. No darbavietas startējis arī komandā, pamazām pievēršot šim sporta veidam arī sievu un dēlu. “Sākumā biju diezgan nepārliecināta braucēja, bērnībā netiku daudz braukusi ar velosipēdu, vīrs iedrošināja, taču pēdējās reizēs viņu pat apsteidzu! Regulāri mērojam ceļu ar velosipēdiem uz Koknesi, Skrīveriem un Seci, vidēji vienā braucienā pievarot 20 kilometrus. Pagājušajā gadā bija mans garākais brauciens — devāmies uz “Liepkalniem”, turp un atpakaļ nobraucot 52 kilometrus,” stāsta jubilāre.
Pēc saules — uz Spāniju!
Meita Lāsma, studējot augstskolā, iesaistījās apmaiņas programmā un aizbrauca uz pieciem mēnešiem uz Madridi Spānijā. “Atceros, kad sazvanījāmies, jokojām, ka viņa joprojām nav iepazinusies ar nevienu foršu čali, pieci mēneši būs pagājuši, un būs jābrauc mājās. Kad bija pienācis laiks atgriezties, braucām pie meitas ciemos ar domu kopā atgriezties Latvijā, bet viņa saka: “Mamma, pirms divām nedēļām es satiku savu cilvēku un mājās nebraukšu!” Augstskolu pabeidza tālmācībā, atbrauca uz eksāmeniem, nosvinējām izlaidumu, un viņa atgriezās Spānijā, kur dzīvo jau sešus gadus. Meita zina sešas valodas, tāpēc atradusi labu darbu viesnīcas uzņemšanā.
Braucam ciemos, tur vienmēr ir patīkami, gūstam pozitīvas emocijas, cilvēki smaida un ir ļoti atvērti, nezinu, vai tas ir saules vai mentalitātes dēļ. Esmu jau pieradusi, ka mazmeitiņas augšanu redzu “skaipā” un “vacapā” — priecājos par modernajām tehnoloģijām, kas ļauj pārvarēt tūkstošiem kilometru lielus attālumus.”
Dubulti svētki
Dzimšanas dienas Beķeru ģimene svin tuvāko radu lokā, svinības parasti ir dubultas, jo vīram Mārim dzimšanas diena ir 21. novembrī. Diāna stāsta, ka svētku galdā noteikti ir garda kūka, ko šoreiz pasūtījusi pie pieredzējušas cepējas, taču vēl nav atmetusi cerību svētku torti reiz uzcept pašas spēkiem. “Ļoti gribētos iemācīties. Gatavot man patīk, vienmēr visi saka, ka maltītes ir garšīgas, taču laikam mans firmas ēdiens tomēr ir kotletes un karbonādes,” domā aizkraukliete.
Bērnībā mazo Diānu ļoti aizrāva daiļslidošana, viņa sekojusi līdzi visām pārraidēm, zināja sacensību pirmo trīs vietu ieguvējus un sapņoja kļūt par daiļslidotāju. “Atceros, tēvs uzdāvināja baltas slidas, ar kurām vairākas ziemas slidoju pilsētas dīķī. Toreiz ziemas bija bargas, puikas spēlēja hokeju, meitenes slidoja. Pēdējais sirsnīgais pārsteigums bija, kad, mums nezinot, ciemos atbrauca meita ar ģimeni un abiem ar vīru uzdāvināja tikšanos ar mazmeitiņu,” teic jubilāre. ◆
