Novembri dēvējam par patriotisko mēnesi: 11. novembrī atzīmējam Lāčplēša dienu, savukārt 18. novembrī — Latvijas valsts proklamēšanas gadadienu. Vai, piespraužot pie krūts sarkanbaltsarkano lentīti, apliekot ap kaklu šalli ar latvju rakstiem vai sapošot pilsētu svētkiem, izjūtam lielāku piederību savai zemei, valstij? Ko šodien saprotam ar jēdzienu “patriotisms”, un kā to paust ikdienā, visu gadu, ne tikai šajā svētku nedēļā?
Lidija Ozoliņa, 116. Neretas mazpulka vadītāja
— Strādājot ar bērniem, cenšamies katru darbu padarīt labi, padomāt ikdienā to, ka darām labus darbus, nevis cūcības. Mazpulka galvenā ideja ir saglabājusies arī šodien, tas ir princips, pēc kā darbojamies: iemācīties saprast, ka, strādājot, apstrādājot zemi, audzējot dārzeņus un augļus, dzīvniekus, darām labus darbus. Mazpulcēns, vērojot šo attīstību, redzot savus sasniegumus un materiālos ieguvumus, aug garīgi un fiziski, attīstās un izveidojas stiprs miesā un garā. Viens no pamatuzdevumiem ir iemācīties, ka neviens darbs nav peļams, jāstrādā gan fiziski, gan garīgi, lai augtu un izveidotos par pilnvērtīgu cilvēku savai valstij. Šobrīd mūsu mazpulkā notiek paaudžu maiņa, lielie ir prom, esam atkal jauna ceļa sākumā, taču skolotāji līdz šim vienmēr ir atzinīgi novērtējuši, ka arī klasē un dažādos darbos skolā mazpulcēns atšķiras no pārējiem bērniem labā nozīmē. Patriotisms, manuprāt, ir mūsu darbi ikdienā, mūsu attieksme pret tiem un attieksme pret līdzcilvēkiem, godprātība un labestība ik uz soļa. ◆
Gints Kokins, Aizkraukles novada jaunsargu instruktors
— Patriotisms, manuprāt, ir mūsu katra attieksme pret savu valsti, zemi, simboliem un tautiešiem ikdienā, visu gadu, ne tikai novembrī, kad atzīmējam Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Savu attieksmi pret Latviju varam izrādīt arī sadzīvē — nemēslojot, nemetot zemē atkritumus un nenonievājot šo vietu, kurā dzīvojam un strādājam. Kopā ar jaunsargiem bieži dodamies pārgājienos, kur vispirms teritorija ir jāsakopj pēc iepriekšējiem atpūtniekiem, kas piemēslojuši ugunskura vietu un tā apkārtni. Ir gadījies, ka, sakopjot vairākkārt, nākamajā reizē tajā vietā ieraugām zīmi “Privātīpašums” un liegumu tur apmesties, jo acīmredzot saimniekam ir apnicis, ka viņa īpašumā nepārtraukti mēslo. Jaunsardzes un zemessardzes viens no pamatprincipiem ir komandas darbs un saliedētība, kā arī saudzīga attieksme pret apkārtējo vidi un dabu. Arī pēc masu pasākumiem, kad cilvēki pulcējas uz svētku uguņošanu un koncertu, mēs redzam, kāds paliek laukums — zemē mētājas sarkanbaltsarkanie karodziņi. Un tobrīd rodas jautājums — kāpēc? Pulcējas taču patrioti, kuri pēc tam turpat šo valsts simbolu nosviež zemē un samin kājām.
Jaunsargiem mācu: runājiet ar saviem vecvecākiem, uzklausiet viņu dzīvesstāstus, kamēr viņi ir dzīvi un var tajos dalīties, jo tā ir dzīvā vēsture un bagātība. Lai cilvēks mīlētu savu valsti un lepotos ar to, noteikti ir jāizprot tās vēsture, jāizprot dažādi procesi, kuriem cauri izgājušas iepriekšējās paaudzes. Esmu pārliecināts, ka viss sākas ģimenē, arī cieņa pret mūsu tautas vēsturi, senčiem, vidi un valsti.
Paralēli citiem darbiem filmējos masu skatos Latvijas vēsturiskajā kara filmā “Dvēseļu putenis”. Uzskatu, ka tas ir mans un līdzīgi domājošu cilvēku devums Latvijas nākotnei, jaunajai paaudzei, jo par filmēšanas laukumā pavadītajām garajām stundām nesaņemam atlīdzību. Tā ir arī vienreizīga iespēja kaut nedaudz sajust tās emocijas, kādas valdīja tolaik, un apjaust, ko pārdzīvoja mūsu karavīri. ◆
Adriāns Strigins, jaunsargs
— Jaunsardzē iestājos 6. klasē, šobrīd mācos devītajā. Mani pamudināja un ieinteresēja zemessargu stāstījums, kad viņi viesojās skolā, arī tas, ka vecākais brālis aktīvi darbojās zemessardzē. Šobrīd mācos Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā, bet savu nākotni esmu nolēmis saistīt ar dienestu profesionālajā armijā. Esmu novērojis, ka manu vienaudžu vidū vairāk valda vienaldzība, daudzus nemaz neinteresē ne novembrī atzīmējamie svētki, nesaista patriotiskas lietas arī ikdienā. Lielākoties jauniešiem ir citas intereses, viņiem tas, kādā valstī dzīvojam, ko katrs varam dot tās attīstībai un nākotnei, ir mazsvarīgi. Es esmu izlēmis kalpot savai zemei, vēlos būt piemērs jaunākajiem un ļoti ceru, ka tas man izdosies. ◆
