1988. gadā Dainis Īvāns savā intervijā, kas publicēta žurnālā “Skola un Ģimene”, raksta:
“Jāņa Zvaigznes pamatīgajā nošu, zīmējumu, dokumentālās prozas arhīvā ir tikai daži darbiņi, kas publicēti vietējā — Stučkas rajona — avīzē, kaut gan, manuprāt, nepublicējams te varētu būt tikai retais. Spēcīgs ir to patiesības lādiņš. Varētu jau teikt: “Pravietis savās mājās…” Bet ir tā, ka Jānis Zvaigzne ir viens no retajiem, kas mūsu atklātības laikmetā, kad varot publicēt visu, kad tikai nedaudzi ir ar mieru rakstīt atvilktnei, stingri nepiedomājot “ies cauri vai ne”, uz drukāšanos kādā izdevumā nemaz īpaši netiecas. Nu, bet kam tad tas darbs? “Zemgaļiem, kad viņi pārnāks,” viņš smejas. Kādiem zemgaļiem? “Nu, tiem pašiem, kas 1290. gadā pameta Rakti un Sidrabeni un aizgāja leišos.” Šai nesaliektajai un nesalauztajai asinsciltij noderēšot viņa rakstītais, lai zinātu, no kā sākt, kā atgūt daudzas — jau pazaudētās — dzīves tikumiskās pamatvērtības. Lai atcerētos aizmirsto. Tas būs vajadzīgs garīguma ciltij, kura vēl nāks. Jā, jo uzveikt nejauko sevī un apkārt mēs varam tikai ar garīgumu.”
Jānis Zvaigzne
Divas grāmatas
Manā grāmatu plauktā blakus stāv divas grāmatas. 1921.gadā Izglītības ministrijas izdotā Jāņa Jaunsudabiņa “Mazā Baltā grāmata” ar sliktas kvalitātes sadzeltējušu papīru un grezni ilustrētā “Baltā grāmata”.
Kopš laika, kad sāku brīvi lasīt, mani interesēja vietas, kur pārdod grāmatas, un uz iespiesto vārdu raudzījos ar lielu cieņu. Aizbraucis vecākiem līdzi uz nedēļas tirgu Pļaviņās, vispirms apmeklēju Miniča grāmatu bodi un ar pelēko brezentu apklāto nojumi. Pirmajā gan vairāk bija skolas grāmatas un rakstāmlietas. Bet tirgus nojumē tās ar krāsainajiem vākiem, noliktas turpat degungalā, varēja apskatīt, pat rokā paņemt.
Ar grāmatām tirgojās garš vīrs kuplu pilnbārdu, labsirdīgām acīm, vienmēr laipns un uzmanīgs. Tas radīja uzticību. Garās bārdas dēļ viņu noturēju par Jāni Jaunsudrabiņu. Zināju, ka rakstnieks dzīvo tepat Pļaviņās un, domājams, tirgus dienās pārdod grāmatas. Biju jau lasījis viņa “Ar makšķeri”, skolas grāmatās redzējis ģīmetni, reiz pat ticies pie Daugavas. Torīt piecēlos pirms saules un devos uz upmalu, bet tur jau sēdēja vīrs ar makšķeri rokā un zivju tarbu plecos. Bija agrs, bet Jaunsudrabiņš jau paspējis atnākt tos astoņus kilometrus no Pļaviņām līdz Krauklim. Kad ieradās vēl daži zēni, Jaunsudrabiņš tūdaļ aizgāja uz citu vietu.
Tā savā bērna vientiesībā cienījamo rakstnieku biju iedomājies par grāmatu tirgotāju. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir nenogurstošais kolportieris Porīters, kurš ar grāmatu saiņiem ceļoja pa nedēļas tirgiem.
Kādu dienu starp krāšņajiem iesējuma vākiem ievēroju kādas necilas grāmatas dzeltenīgo vāku — tā bija Jāņa Jaunsudrabiņa “Mazā Baltā grāmata”. Vai nu mani mulsināja vārds “mazā”, vai arī tas, ka saturs rādīja tikai trīsdesmit sešus stāstiņus, bet jautāju Porīteram:
— Par ko šajā grāmatā rakstīts?
Kolportieris labsirdīgi paskatījās uz mani, sacīdams: — Par tādu pašu mazu zēnu kā tu. — Vēl brīdi manī lūkojies, turpināja: — Vēlies to nopirkt?
Pamāju ar galvu.
— Cik tad tev tā “kapitāla”?
Pasniedzu sažņaugto dūri, kurā bija daži desmiti santīmu.
Ak vai! Tas knapi sedza pusi vērtības. Vilcinājos saņemt, neveikli stostīdamies: — Es… man… vairāk nav… — Nekas, nekas. Izaugsi liels, pats uzrakstīsi grāmatu un no pirmā honorāra atdosi.
Grāmatu neuzrakstīju. Visu laiku jūtos Porītera parādnieks. Tikai mūža nogalē aiz nejaušības iespieda kādu manu noveli, par ko saņēmu pirmo honorāru, bet nebija vairs nenogurstošā grāmatu tirgotāja Porītera. ◆
Atmiņu miniatūras par Kārli Štrālu
Žagata
Kārlim Štrālam esmu pateicību parādā par darbu, ko viņš ziedoja, uzmundrinādams mani literārajos mēģinājumos. Padomi bija lietišķi un smalkjūtīgi. Analizēdams kādu manu darbu, viņš sacīja, ka jāraksta tā, lai autors starp rindām pasmietos.
Reiz Skaldulejās ieradās negaidīts ciemiņš — kāds preses darbinieks no Rīgas. Daudzi viņa jautājumi bija īstas vārdu klišejas. Negaidot viņš prasīja:
— Vecmeistar, kamdēļ nenojaucat mazo, neapdzīvoto mājeli, kura ir tepat blakus, kalna piekājē?
Kārlis Štrāls padomāja, sevī nosmīnēja, tad sacīja: — Lai putniem būtu jumta kore, kur pēc lidojuma uzmesties.
Kā sarunu dzirdējusi, uz mazās mājas jumta uzlaidās žagata, skaļi tarkšķinādama, un lēcieniem mēroja jumtu no viena gala līdz otram.
— Paskatieties! — iesaucās Kārlis Štrāls.
Kraukļa krodziņš
Skatījām Aleksandra Štrāla gleznu, kurā atainots nodegušais Kraukļa krogs, stāvā pakraste aizmugurē un krasta avoti.
— Tādu vēl šodien redzam Kraukļa krogu, — es sacīju.
Kārlis Štrāls tūdaļ aizrādīja, ka neviens plostnieks, laivinieks vai strūdzinieks nav sacījis “krogs”, bet tikai pamazināmā vārdā — krodziņš, Kraukļa krodziņš. Tas bija lejpus visām bīstamajām krācēm. Kurš nonāca pie Kraukļa, tam aizmugurē jau bija Brogeža krāces, Bebruleja un Krusta līcis. Tad plostnieks, ienācis krodziņā, pārmeta krustu un pasūtīja sotu brandavīna un stopu alus. Alus vienmēr bijis vēss, pat vasaras tveicē, jo mučeles krodzinieks glabājis krasta klinšu avotos. Plostniekiem Kraukļa krodziņš bija pirmā atelpa pēc bīstamā brauciena pāri krācēm. Šeit atpūtušies, varēja doties lejup jau rāmākās straumēs līdz Segleniekam un Koknesei, kur krāces vairs nedraudēja.
Kākels
— Kā gribētos vēlreiz ar plostu nobraukt no Pļaviņām līdz Rīgai, redzēt pazīstamās krāces un straumes, — sacīja Kārlis Štrāls, kad gājām caur krasta priedītēm uz upes pusi, uz Kākeli.
— Plostniekiem Kākels sevišķi bīstams nebija, — viņš turpināja, — bet priekšējo drigalku airētāju kājas samērcēja noteikti, un plenicu klūgu sasaites trūka ne viena vien.
Par Kākeli Kārlis Štrāls zināja teiku. Kādreiz, senos laikos, Daugavas straumē parādījusies ērmota laiva ieapaļu dibenu un uz augšu uzliektiem galiem. Airētāji sparīgi strādājuši Kraukļa plasā, līdz beidzot laivu satvērusi straume. Redzams, ka airētāji bijuši nezinātāji šajos ūdeņos, jo laiva vadīta, pieturoties labajam krastam, kaut gan pareizais ceļš bijis upes vidū. Kad nobraukuši līdz krācei, vidējā ūdenī laiva apgāzusies, un braucēji sabiruši ūdenī. Laivas vadītājs, par vēlu ieraudzīdams draudošo kritumu, nepārtraukti saucis: — Kaa-kell, kaa-kell! Apgāztā laiva aizpeldējusi, bet no braucējiem krastā izpeldējis tikai viens. Garās ūsas braucīdams un līko zobenu gar sāniem kulstīdams, vēl pagriezies pret krāci un nosaucis: — Kaa-kell!
Arī šoreiz Kākels bija skaists straumes spēcīgajā tecējumā. Pretim kritumam otrā krastā pāri sīkajiem akmeņiem virmoja vilnīši Piksteres ietekā, novakara saules apspīdēti. Bet labais krasts tinās priežu galotņu ēnā.
— Sveiciens vakara saulei! — sacīja Kārlis Štrāls. — Diez vai es kādreiz uz šejieni vairs atnākšu. ◆
