Pēc Latvijas Televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” un Latvijas Radio kopīgās operācijas “Zīdaiņu aukle”, kuras laikā žurnāliste divas nedēļas nostrādāja par aukli vienā no bērnunamiem Rīgā, atklājot šokējošu darbinieku vienaldzību pret saviem aprūpējamajiem, ar “ģeniālu” priekšlikumu klajā nācis labklājības ministrs Jānis Reirs.
“Mēs esam nolēmuši veikt akciju — sociālos aprūpes centrus atvērt, ļaut pieeju tiem cilvēkiem, kas grib palīdzēt bērniem sestdienās, svētdienās, piemēram, izvest ārā, rotaļāties… Mēs gribam atvērt sociālās aprūpes centrus un ļaut paust savu labo gribu. Aicināsim arī pašvaldības to darīt. Ir jābeidz šī nostumšana mežā,” uzsvēris Jānis Reirs.
Pieņemu, ka dzīvnieku patversmēs rīko talkas, lūdzot iesaistīties sabiedrību teritorijas sakopšanā, aicina brīvprātīgos, kas pastaigātos ar suņiem, taču te runājam par pilnībā valsts finansētiem sociālās aprūpes centriem, kuru eksistence skaitļos ir fantastiska. Piemēram, viena bērniņa uzturēšanai bērnunamā valsts mēnesī atvēl 1500 eiro, kopumā gadā visā Latvijā šīm iestādēm tērējot miljonus. Salīdzinājumam — audžuģimenēm atlīdzība par vienu bērnu mēnesī ir 113,83 eiro.
Bērnunamā, kas aplūkots raidījumā, nodarbināti vidēji divi darbinieki vienam bērnam — teorētiski ir 42 aprūpētāji, deviņi sociālie aprūpētāji, seši sociālie audzinātāji un vēl citi darbinieki, tostarp fizioterapeiti, logopēdi un pediatrs. Teorētiski. Žēl, ka žurnālisti kārtējo reizi ir tie, kurus satrauc, ka ar šādu darbinieku skaitu bērnus var nedēļu neizvest svaigā gaisā, ar viņiem aprūpētāji nesarunājas, lielākoties baro arī aizmigušus, iestellējot pudelīti mutē turpat gultiņā. Par atklātajiem pārkāpumiem no darba uz laiku atstādinātā valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” direktore Inese Paudere skaidrojusi, ka speciālistiem bijis atvaļinājums vai arī viņi slimojuši, tādā gadījumā neesot neviena, kas ar bērniem strādā.
Uzrunāja kāds komentārs pie viena no rakstiem par šo tēmu: “Bet cik tad maksā mīļš vārds vai glāsts? Par minimālo algu var darīt arī citus darbus, kas nenodara pāri bērnam.”
Manuprāt, ja šo iestāžu vadība to saprastu un to patiešām uztrauktu bērnu liktenis, tad žurnālistiem nebūtu “jāiefiltrējas” bērnunamā, jo vadība jau sen būtu vērsusies Labklājības ministrijā, lai risinātu samilzušās problēmas. Taču viss liecina, ka neuztrauc. ◆
