Rīgas Kongresu namā 24. novembrī notiks jauno grupu un “Bilžu” veterānu kopprojekta koncerts. Tajā kopā ar lielu popularitāti iekarojušo dziesminieku Kārli Kazāku uzstāsies grupa “Raiņa iela 11”, kura jau pusotru gadu darbojas Koknesē.
Plašākai sabiedrībai grupa kļuva pazīstama, kad gada sākumā piedalījās SWH raidījumā “Priekšnams” ar dziesmu “Manis te nav!” Raidījums ir ļoti laba iespēja iesācējiem mūzikā. Tas ir konkurss, kurā savas dziesmas klausītāju vērtēšanai var iesniegt ikviens izpildītājs — gan iesācēji, gan pazīstami mūziķi. Dziesmas vārdu un mūzikas autors ir grupas līderis, koknesietis Ivo Vēzis. Toreiz grupa raidījumā noturējās vairāk nekā divus mēnešus.
Neatkarīgs, pašdarbniecisks, vokāli instrumentāls ansamblis no kādas provinciālas villas tepat Latvijā — tā viņi sevi pozicionē “Facebook” vietnē.
Lai vairāk uzzinātu par grupu un tās iecerēm, uz sarunu aicināju grupas līderi Ivo Vēzi.
Patiess un īsts
— Nedaudz iepazīstini ar grupas sastāvu!
— Mēs esam trīs domubiedri, un nevienam no mums mūzika nav pamatnodarbošanās. Esmu koknesietis, pēc Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas absolvēšanas studēju Daugavpils Universitātē, tagad turpinu studijas maģistrantūrā. Ikdienā strādāju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Skrīveru zemkopības institūtā par biologu. Otrs grupas dibinātājs Juris Baltiņš (basģitārists) arī uzaudzis Koknesē, bet šobrīd sevi var saukt par cēsnieku un ir apguvis galdnieka amatu. Savukārt ar trešo mūziķi Dmitriju Goļenkovu mūsu ceļi krustojās nejauši. Viņš savulaik Aizkrauklē strādāja par zobārstu, bet mana mamma bija viņa asistente. Tieši viņa bija tā, kas teica: “Dmitrijs taču ir labs bundzinieks. Varbūt jums kaut kas var sanākt!” Viņš grupā spēlē sitamos instrumentus un vajadzības gadījumā arī taustiņinstrumentus. Tagad gan viņa darbavieta ir Rīgā.
— Kāpēc grupas nosaukums ir “Raiņa iela 11”?
— Šajā ielā dzīvo mani vecvecāki, šeit esmu uzaudzis, šeit notiek mūsu grupas mēģinājumi, un te ir arī mūsu ierakstu studija. Bija dažādi nosaukuma varianti, bet šis šķita vispiemērotākais. Tāds patiess un īsts.
Pašmācības ceļā
apgūst ģitāras spēli
— Tev ir muzikālā izglītība vai arī mūzikas mīlestību esi mantojis no vecākiem?
— Neesmu mācījies ne mūzikas skolā, ne dziedājis korī. Nopietnāka interese par to radās, kad mācījos 12. klasē, tad pašmācības ceļā sāku apgūt ģitāras spēli. Var jau teikt, ka mūzikas mīlestība man ir gēnos. Mans vectēvs nodarbojies ar mūziku, mamma mācījusies mūzikas skolā, tētis jaunībā spēlējis bungas.
Kad sāku mācīties ģitāras spēli, ātri nodibinājām ansambli — es, tētis, vectēvs un vectēva draugs kopā spēlējām rokmūziku — populārus skaņdarbus. 2013. gada vasarā kopā ar divām citām grupām uzstājāmies pat Kokneses brīvdabas estrādē. Tomēr grupas mūžs nebija ilgs.
Lieliska sapratne
— Tagad tev ir jauns izaicinājums — uzstāšanās kopā ar Kārli Kazāku. Kā notika jūsu iepazīšanās? Vai pirms tam bijāt pazīstami?
— Viņš mani fascinē ne tikai kā mūziķis, bet arī kā cilvēks. Man patīk viņa attieksme pret darbu, viņš nav cilvēks, kurš tiecas pēc ātriem panākumiem, bet visu dara un lemj pamatīgi. Man patīk viņa skatījums uz dzīvi. Visu šo īpašību kopums bija noteicošais, kāpēc nolēmu uzrunāt Kārli kopprojektam “Bilžu” festivālā. “Bildes” ir senākais mūzikas un mākslas festivāls Latvijā.
— Videoierakstā “Facebook” vietnē redzēju, ka viņš jau bijis Koknesē uz mēģinājumu. Tajā, starp citu, viņš saka, ka jūsu grupu vajag atcerēties un drīz uzzināsim par to vairāk. Kā ritēja pirmais mēģinājums?
— Ja tā var teikt — gāja kā pa sviestu. Atklāti sakot, jutos pat nedaudz pārsteigts par to, cik viegli mums gāja. Strādāt bija patiešām patīkami, mēs vienkārši viens otru ļoti labi sapratām — it kā jau agrāk būtu kopā muzicējuši.
— Cik dziesmu izpildīsiet festivālā?
— Tā kā ir ļoti daudz koncerta dalībnieku, tad katram paredzētas divas dziesmas.
Piemērs — Kārlis Kazāks
— Pirms diviem gadiem Daugavpils Universitātē tika rīkots konkurss “Latgale par ilgtspējīgu izglītību un globālo attīstību.” Konkursa mērķis bija popularizēt labo praksi un cilvēkus, ar ko Latgale var lepoties. Tu šajā konkursā piedalījies, uzrakstot eseju par Arni Slobožaņinu (zināms arī kā grupas “Dabasu Durovys” solists), un biji viens no uzvarētājiem. Varbūt paredzēts kāds kopdarbs arī ar Arni?
— Neesmu par to šobrīd domājis. Šo cilvēku iepazinu studiju gados un man patiešām gribējās pastāstīt, cik daudz viņš darījis Latgales labā.
— Vai tev ir kāda autoritāte mūzikā?
— Es nezinu, vai tā var teikt — autoritāte, bet, nenoliedzami, viens no piemēriem mūzikā man ir Kārlis Kazāks. Viņš, manuprāt, netiecas par katru cenu būt Latvijas mūzikas skatuves priekšplānā, bet lēnā garā dara savu darbu. Tas ir tas, kā es to redzu.
Visas dziesmas
latviešu valodā
— Vai vari atklāt kaut ko tuvāk par gaidāmajiem jaunumiem?
— Nākamais singls būs klausāms jau tuvākajā laikā. Kas attiecas uz albuma iznākšanu — mums ir līgums ar kādu zviedru neatkarīgās mūzikas izdevniecību, un tas paredz, ka albums būs klausāms decembra sākumā, bet konkrētu datumu vēl paziņosim.
— Cik kompozīciju būs albumā un kas ir to autori?
— Albumā būs 11 dziesmas. Visas ir manis sarakstītas, tomēr darbā mūzikas tapšanā kaut nedaudz savu artavu ir ielicis katrs dalībnieks.
— Kādā valodā jūs dziedāsiet?
— Latviešu. Mums visas dziesmas ir latviešu valodā. Esmu mēģinājis rakstīt dziesmas arī angliski. Subjektīvi daudziem šķiet, ka angļu mēle varbūt pat ir skanīgāka. Bet es tomēr atgriezos pie latviešu valodas. Kurš tad cits tās dziedās latviski, ja ne mēs, latvieši?
Dziesmas nāk lēni
— Kas ir tavu dziesmu pirmie klausītāji?
— Protams, izpildītāji — manas grupas puiši. Apspriežam kopā, kas labs, kas labojams. Parādu arī draudzenei.
— Kādā žanrā raksti dziesmas?
— Sākumā centos nerakstīt vienā žanrā, taču savs rokraksts sāk veidoties. Esmu ietekmējies no ārzemju post-punk un indīroka grupām. Kaut kas pa vidu jau ir sanācis.
— Vai tu esi ražīgs dziesmu rakstītājs? Cik tev to pavisam ir?
— Man tās nāk lēni. Nekur neskrienu. Ir vairāk par 20, bet albumam atlasījām labākās. Tas tapa divarpus gadus. Viss tika ilgi un pamatīgi pārdomāts. Man patīk pats mūzikas radīšanas process.
— Tad jau var teikt, tu dzīvo pēc latviešu sakāmvārda “Septiņreiz nomēri un vienreiz nogriez!”
— Jā, tas ir par mani. Tikai reizēm es varbūt pārāk ilgi domāju.
Patīk, ko dara
— Vai plāno vēl iesniegt kādu dziesmu “Priekšnamā?”
— Zinu, ka daudzi mūziķi to dara vairākkārt, bet mēs pagaidām neesam to ieplānojuši. Galvenais bija uzzināt, kā tur ir, un tas arī tika izdarīts. Latvijā ir tik daudz jaunu un talantīgu mūziķu un grupu. Lai piedalās arī viņi!
— Vai kādreiz prātā ir ienākusi doma sevi veltīt tikai mūzikai?
— Pašlaik šāda lēmuma pieņemšana būtu gana sarežģīta. Man tomēr patīk tas, ko daru Skrīveros — proti, nodarbojos un vēl arī tikai mācos nodarboties ar daudzgadīgo zālaugu selekciju — veidojam jaunas šķirnes un uzturam jau esošās. Tā kā šeit strādāju tikai divus gadus, darba augļus gan vēl īsti nebaudu — šķirnes izveidošana prasa aptuveni 7 — 10 gadu. Tas man ir interesanti. Ja šajā nozarē izdosies sniegt savu ieguldījumu, būs milzu gandarījums.
— Tad jau var teikt, ka esi laimīgs cilvēks — dari to, kas tev sagādā prieku, arī tavs vaļasprieks tev rada pozitīvas emocijas?
— Jā, tā tas ir. Esmu laimīgs tepat — savā zemē. Latvijā. ◆
“Vecais singls “Manis te nav” tagad ir klausāms arī “Spotify” (digitālais mūzikas straumēšanas serviss, kas sniedz piekļuvi pēc pieprasījuma vairāk nekā 20 miljoniem dziesmu — I. S.). Tas nav viss, jo ar joni gatavojamies izlaist arī kādu jaunu dziesmu. Bet pavisam drīz paziņosim arī datumu, kad laidīsim klajā savu debijas albumu “Manis te nav”, kas būs klausāms gan “Spotify”, gan “Deezer”, kā arī neaizmirstamajā interneta vērtībā “Youtube”.”
Ivo Vēzis
