Šis rudens un ražas novākšana mūsmājās pavadīta ar kārtīgu izsmiešanos, kā arī pārliecināšanos, ka visiem brīnumiem ir pavisam parasts izskaidrojums. Šoreiz izskaidrojumu sauc — kavbūzis.
Bet nu visu pēc kārtas. Kolēģe, zinādama, ka rušināšanās dārzā ir viens no maniem relaksācijas veidiem, parasti pavasarī, kad man ir gadu apmaiņas process, uzdāvina kaut ko interesantu vai nedzirdētu — sēklu, gumu vai stādiņu veidolā. Šis pavasaris nebija izņēmums. Dāvana bija sēklu paciņa, kuru aplūkoju, novērtēju fotogrāfiju un nopriecājos — būs man liels ķirbis. Sasēju podiņos. Visu bagātību satupināju siltumnīcas šaurībā, lai sildās un gaida laikapstākļus, kad varēs pārstādīt laukā. Siltajās dienās mani ķirbulēni satupa melnās plēves caurumiņos, un rudens gaidīšanas process varēja sākties. Jāatzīst gan, ka pāris stādiņiem bija tādas neparastākas lapas, gluži kā melonēm vai arbūziem, bet tajā brīdī nodomāju, ka tie pastiedzējuši.
Brīnumi sākās, kad dīvainīši sāka plest savas stīgas. Krūmos augšā, pa malkas grēdas spraugām un uz visām pusēm krustu šķērsu. Zaļajā jūklī šur tur pavīdēja pa dzeltenam bumbulim, tāpēc nekas neliecināja, ka manā ķirbju laukā būtu izaudzis kas neparasts.
Pārsteigums bija rudenī, kad centos roblapu ložņu izķeksēt no visām iespējamajām slēptuvēm un paaugstinājumiem visos virzienos. Ik pēc brītiņa pie zaļajām ūsām izvēlās kaut kas ļoti līdzīgs arbūzam. Padauzot tā sānus, atskanēja arbūzam raksturīgā dzidrā skaņa. Protams, biju jau aizmirsusi par uzdāvinātajām sēklām, tāpēc biju pārliecināta, ka esmu iestādījusi ķirbjus. Teju valodu zaudēju, kad “parasto” ķirbi ar zaļo miziņu pārgriezu uz pusēm — arbūzs kas arbūzs, tikai balts un garšo kā gurķis!
Internetā atradu, ka manu dārzā izaugušo brīnumu dēvē par kavbūzi. Vēlāk atradām arī dāvināto sēklu turziņu, uz kuras bija rakstīts — kavbūzis ‘Cabello de Angel’.
“Ķirbja un arbūza krustojums ar arbūzam raksturīgu mizas krāsojumu un baltu mīkstumu. Piemīt arbūza dziednieciskā spēja attīrīt organismu. Augļi jāapēd jau oktobrī, novembrī, pats vēlākais līdz Ziemassvētkiem, jo vēlāk mīkstums kļūst rūgts. Vislabāk kavbūzi lietot svaigu vai spiest sulu, var cept,” tiktāl vēstīts internetā.
Tagad pamazām mācāmies to baudīt. Svaigs tas garšo kā gurķis, tikpat sulīgs, bet nav tik ūdeņains. Cepu mazos kavbūzēnus, kas bija aizmetušies stīgu galos. Izgrebtas pusītes, piepildītas ar kotlešu masu, pārklātas tomātu šķēlītēm un pārkaisītas ar sieru. 180 grādu temperatūrā cepeškrāsnī pārvērtās par garšīgu un sulīgu pamatēdienu. Tagad zinu, ka nākamgad centīšos tos lietot nepieaugušus. Par lielo bumbuļu izlietošanu līdz Ziemassvētkiem vēl ir dažādi varinati. Varbūt taps kāds raudzēts dzēriens. Bet par to jau citreiz, ja rezultāts būs cerētais.
Kāds galvenais secinājums? Dažkārt der izlasīt, ko ražotājs uzrakstījis uz iesaiņojuma, lai nebūtu jālauza galva par brīnumiem, kas nemaz nav brīnumi! ◆
