Rozālija reiz man pārmeta, ka neesmu mūsdienīga, jo pārāk lēni pieņemu jauno. Nu to nu gan es viņai nevarēju piedot! Es un vecmodīga? Nu nē! Tās ir divas absolūti nesavienojamas lietas. Lai to pierādītu, šogad jau laikus gatavojos visu svēto dienai jeb Helovīniem. Ja atklāti, par šiem svētkiem neesmu sajūsmā, bet, ja sabiedrība tos svin — piekāpos… Tirgū nopirku 15 ķirbjus, tos izgrebu, saliku dobumos svecītes un otrdienas vakarā iededzu. Nopriecājos, ka Indriķis manī pamanīja mākslinieces dzirk-
sti un iesaucās: “Esmu mēms, man nav ko teikt!” Vakarā uz Helovīnu ballīti uzaicināju Rozāliju, lai redz, ka eju kopsolī ar laiku. Apģērbos raganas maskā. Indriķis teica, ka man ļoti piestāvot. Tā arī nesapratu — viņš ņirgājas vai man patiesi piestāvēja. Viņu es ietērpu Betmena maskā. Lai vismaz reizi gadā izskatās pēc īsta vīrieša. Vakarā pilnīgi bezpersoniskā tērpā ieradās Rozālija. Vismaz varēja novērtēt, kā jāsvin svētki! Fonā skanēja baisa mūzika, un kaktos mirguļoja ķirbji. Vakar ar Indriķi safotografējos un saliku attēlus sociālajos tīklos. Lai arī citi redz, ka šos svētkus svin ne tikai Porziņgis vienradža maskā un citas slavenības, bet arī mēs — provinces krējums. Vienīgais kreņķis — visus ķirbjus uzreiz nevaru apēst. Taču ārā mest žēl.
