Daudzeses pagasta mednieku biedrības “Ozolnieki” vienīgā dāma — medniece Anita Apsīte —
šonedēļ svin jubileju.
Ja pirms gada kāds viņai būtu ieminējies, ka Anita Apsīte — degvielas uzpildes stacijas vadītāja, kļūs par mednieci, viņa pati būtu sirsnīgi iesmējusies un noliegumā grozījusi galvu. Tomēr nu viņai ir atļauja medībās lietot karabīni un bisi. Īpašumā jau divas trofejas — divi stirnu āži un mežacūkas sivēns. Nomedītas piecas pīles.
Lai izšautu, šāvienam ir jāsagatavojas, viņa stāsta. Ir satraukums, sirsniņa sāk lēkāt un prātā ienākot doma — trāpīšu, netrāpīšu vai tomēr šaut garām? Bet katra mednieka zemapziņā esot vēlme trāpīt mērķī, lai prieks kolektīvam un gards cepetis galdā.
Medībās Anitu agrāk kā dzinēju iesaistīja vīrs, kurš pats bija kaislīgs mednieks. “Viņš stāvēja uz masta, es pa mežu no kalniņa uz kalniņu klaigāju. Interesanti un veselīgi bija staigāt un klaigāt, nevarēju saprast, kā var nekustīgi sēdēt vairākas stundas un gaidīt. Tagad pati sēžu, vēroju, pētu un nemanu, kā rit jau trešā stunda, un man pat nesalst. Tā ir mana atpūta, kā sakārtot galvu,” stāsta Anita. Pilnai mednieces laimei viņai vajag iegūt briedi vai alni ar zelta medaļas vērtiem ragiem. Uz pārmetumiem, ka medības nav sievišķīga nodarbe, atteic: “Agrāk sievietes pie auto stūres sēdēt nedrīkstēja, bet tagad rullē. Un ir taču sievietes arī biatlonā!”
Anitai ir arī sava sirdsspēle. Fiziskā un taktiskā rokasbumba, kuras pamati apgūti, mācoties Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā pie Alda Rakstiņa. Tagad pie prasīgā trenera Jāņa Brokāna Skrīveru handbola sieviešu komandā noslīpē spēles tehniku un stiprina izturību. “Viņš trenē no matu galiņiem līdz papēžiem! Pēc pirmajiem vingrinājumiem tikko varēju pakustēties, tagad laukumā jūtos arvien veiklāka,” viņa stāsta. Treniņos nereti līdzdarbojas viņas un pārējo spēlētāju atvases, un ir reizes, kad jaunākās paaudzes pārstāvju sporta laukumā ir vairāk.
Anitai ir dēls Markuss un meita Kristiāna, kuru viņa pati sev kā dāvanu pasniedza dzimšanas dienā pirms pieciem gadiem. Savukārt 18. novembrī paliks deviņi gadi, kopš Anita dzīvo Sērenē. “Bija vakars, kad bijām ceļā uz jauno dzīvesvietu, vedām mantu kravu. Sēreniešiem ir tradīcija Valsts svētkos abpus ceļam salikt svecīšu rindu. Laipni lūgti — šāda sajūta mūs pārņēma, ierodoties ciematā. Tagad paši esam tie, kas ceļa malā noliekam arī katrs savu gaismiņu, lai kopā priecīgāk!” ◆
