5. novembrī pulksten 13
Klintaines pagasta pārvaldē
atmiņu pēcpusdiena “Stukmaņu stāsti.”
Tikšanās ar Jāņa Kalvīša un Jāņa Zvaigznes ģimeņu pārstāvjiem, novadpētniecības entuziastu Jāni Ivaru Padedzi un bijušajiem Klintaines skolas skolotājiem.
(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags” 24. oktobra numurā.)
Visvairāk spēlētais autors
Turpinot darbu Ķemeros par trompetistu un bibliotekāru, veiksmīgajam komponistam bija daudz laika, lai turpinātu savu jaunradi. Radiofona pūtēju orķestra diriģents Oļģerts Kreišmanis, kas vadīja programmas daļu, parūpējās, lai katra jauna partitūra, ko viņš saņēma no Jāņa Zvaigznes, visdrīzākajā laikā tiktu atskaņota. Vasaras sezonai Jūrmalā beidzoties, atkal nācās meklēt darbu, ko gan izdevās atrast tikai pēc pusgada, kad Jāni jau sāka vajāt darba pārvalde. Jānis sāka spēlēt Rīgas apriņķa policijas orķestrī, ko vadīja kapelmeistars virsleitnants (vltn). Jānis Rābe, orķestris bija augstā līmenī, mūziķi teicami. Kā respektējama mūziķu vienība orķestris sniedza daudz koncertu radiofonā, spēlēja karavīru raidījumos frontei, un, kā teicis spīkers L. Liepiņš, Zvaigzne — visvairāk spēlētais autors karavīru pusstundās. Vltn. Rābe ļoti veicināja Jāņa Zvaigznes jaunradi. Kad sākās Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba izsludinātais maršu konkurss, vltn. Rābe lika viņam sēdēt bibliotēkā visu nodarbības laiku un tikai rakstīt sacensībai maršus. Kad konkursa žūrija, kurā ietilpa J. Mediņš, prof. A. Ābele, H. Pavasars un Ā. Skulte, no konkursā iesniegtajiem 22 darbiem nolēma pirmo vietu nepiešķirt, bet otro sadalīt diviem labākajiem autoriem, godalgoti tika abi Jāņa Zvaigznes marši — gan “Vieglais solis”, gan “Soļotājs”, bet Rīgas apriņķa priekšnieks Jānis Veide izteica Zvaigznem rakstisku pateicību pavēlē, kas Latviešu leģionā bija augstākā karavīru apbalvojumu gradācijas pakāpe.
Izbauda karagūstekņa rūgto biķeri
Kad fronte pienākusi Rīgas pievārtē, sākas masveida iesaukšana leģionā. Jānim izdodas nokļūt 15. divīzijas orķestrī. Orķestra mākslinieciskais un spēju līmenis zems. Kara ratu vilkšanai pietiek ar maršiem. 1944. gada 25. septembrī orķestris izbrauc no Rīgas un pēc bezmērķīgas braukāšanas pa Vāciju nonāk Bitovas pilsētā, tad Bērentā, pēc spējīgāko mūziķu atlases — Sophenvaldē, mežā, barakās, nožēlojamos apstākļos. Nekāda nopietnāka muzicēšana nesanāk, jo sākas krievu ofensīva. Orķestris tajā tiek mētāts no vietas uz vietu, stumdīts, grūstīts, līdz kapitulācija. Jānim jāizbauda viss karagūstekņa rūgtais biķeris, kas neiet secen karu zaudējušas armijas dalībniekiem. Jēlām, noberztām un sapampušām kājām pletējot Polijas lielceļus simtiem kilometru garumā, nācās pārvērtēt visu līdzšinējo dzīvi, cenšanos pēc izglītības, sasniegumus mūzikā. Kam tas viss tagad vajadzīgs?
Jānis saslimst ar tīfu, Graudencā visu vasaru noguļ slimnīcā, cīnoties ar nāvi. Nakti noguļ mirstošo pagrabā. No četriem ienestajiem otrā rītā vēl ir dzīvs. Pēc atlabšanas lazarete “dļa ļegko raņennih”, no turienes uz filtrācijas lāģeri. Rudenī atlaists mājās, ar gadījuma vilcieniem uz vaļējām platformām cauri Polijai un Lietuvai, līdz beidzot atkūlies līdz Daugavpilij, tur vairāk nekā nedēļu filtrācijas punktā, beidzot ar vilcienu līdz Pļaviņām, kur nonāk lielā tumsā. Tad nieka astoņi kilometri, dzimtās mājas, un durvis atver māte. Karš Jānim ir beidzies. Kara ceļi izstaigāti…
Saista Štrāla filozofiskums
Smags ir pēckara laiks. Jānis atkal iesaistās vietējā kultūras dzīvē. Tuvojas Oktobra svētki 7. novembrī, to svinēšanā jāpiedalās korim, bet tāda nemaz nav. Pāris nedēļās no vecajiem dziedātājiem tas tiek noorganizēts. Nav arī repertuāra. Kaut arī Jānim nav pieredzes vokālajā mūzikā, viņš uzraksta jauktajam korim svētkiem piemērotu dziesmu “Sveiki, sveiki, svētki šie!” ar paša tekstu, tiek pievienotas vēl dažas dziesmas, un koncertam sanāk. Jaunizceptie padomju cilvēki dzird “savas” dziesmas!
Ar 1946. gada 1. janvāri Zvaigzne tiek pieņemts darbā Klintaines skolā par dziedāšanas skolotāju ar noteikumu, ka jāvada ciema mākslinieciskā dziedāšanas pašdarbība. Strādājot ar kori, tiek uzrakstītas daudzas dziesmas galvenokārt ar Kārļa Štrāla tekstiem, jo Zvaigzni saista dzejnieka filozofiskums, dziļās domas un izjūtas.
Skolā pēckara jaunieši ir patiesi muzikāli. Vecākajās klasēs Jāņa Zvaigznes skolēni dzied solfedžo vingrinājumus pēc konservatorijas pirmā kursa grāmatām. Izveidojas labs trīsbalsīgs skolēnu koris.
Nederīgs darbam padomju skolā
Darbs Klintaines skolā nav ilgs. Tautas izglītības nodaļai ir iebildumi pret skolotāju — vācu laika skolas un diplomi netiek atzīti, tāpēc izrādās, ka viņam nav nekādas izglītības! Un kā gan skolā var strādāt persona ar tādu pagātni — darbs policijas prefektūrā, kara gados Rīgas apriņķa policijā, visbeidzot leģions. Vispār jābrīnās, kā Zvaigzne nav nokļuvis Sibīrijā! 1949. gadā viņš saņem darba grāmatiņu ar ierakstu — nederīgs darbam padomju skolā.
Jau 1950. gadā Jānis Zvaigzne ir šoseju pārvaldes 218. ceļu ekspluatācijas iecirkņa strādnieks. Šajā laikā Zvaigzne atklāj sevī vēl kādu talantu, viņš piesaka sevi kā hronistu, vāc teikas, nostāstus, raksta Klintaines skolas un ciema vēsturi, pieraksta vietvārdus, raksta stāstus un humoreskas. Daži no Jāņa Zvaigznes rakstītajiem stāstiem publicēti vietējos laikrakstos pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Ceļa remontstrādnieks Jānis Zvaigzne raksta humoreskas, kurās pasmejas par reāliem notikumiem, par cilvēku tikumiem un netikumiem, kur darbībā atklājas vietējos apstākļos noskatītais, darbojošās personas ir reāli cilvēki ar mainītiem vārdiem un uzvārdiem. Viņš pasmejas arī par sevi, iejuzdamies gan mūzikas skolotāja Sīpola, gan orķestra vadītāja Spīdumēna ādā. Kādā humoreskā apraksta arī tos notikumus, kur tiek atlaists no darba skolā.
Ap 100 dziesmu
Skolas vadības maiņa un augsti kvalificētu kadru trūkums ļauj Zvaigznem atsākt mūzikas skolotāja darbu Klintaines skolā. Paralēli skolotāja darbam Zvaigzne komponē mūziku gan pūtēju orķestrim, gan koriem, vada vairākus pūtēju orķestrus, korus un sieviešu ansambļus. Raksta muzikālos pavadījumus teātra izrādēm un operetēm, ko iestudē Ainas Avenas vadītie pašdarbības teātra aktieri.
Pēckara gados Jānis Zvaigzne sakomponē ap 100 dziesmu korim, teātrim un instrumentālo mūziku pūtēju orķestrim. Populārākās tā laika kora dziesmas ir “Plostnieka dziesma”, kura skanējusi daudzos novadu dziesmu svētkos, “Ar rītdienas pakaviem”, “Dziesmotā Sēlija”. Sacerējis dziesmas koriem ar Andra Bērza, Elīnas Zālītes, Kārļa Štrāla un citu autoru tekstiem. Īpaši iecienījis novadnieka Kārļa Štrāla dzeju — tapušas dziesmas korim “Vakara degsme”, “Vēlēšanās”, “Pie dziestošas uguns”, “Nodzisa lākturi, nodzisa sārti”, “Stepē”, “Meitene un roze”. Pēckara gados Jānim Zvaigznem attīstīt savas komponista spējas traucē jau pieminētā pagātne. Komponistu savienībā neviens īsti nevēlas ielaisties ar Zvaigzni kādās nopietnās sarunās. Kā atzīst pats Zvaigzne savās atmiņās, vienīgais, ar kuru varējis normāli parunāt, bijis Jānis Ozoliņš. 1961. gadā Jānis Zvaigzne raksta: “Idejas nāk un iet, bet cilvēki, kas ar viņām aizraujas, paliek pievilti un piesmieti”.
Bada nauda
Sešdesmitajos gados pār Jāņa Zvaigznes personību atkal savelkas tumši mākoņi — neatbilstība skolotāja amatam. Kā pamats šai neatbilstībai ir iztrūkstošais skolotāja diploms. 1962. gadā Jānis Zvaigzne iestājas Jelgavas mūzikas vidusskolā, kur mācās neklātienē un pēc pieciem gadiem, piekto reizi savā mūžā nokārtojis mūzikas teorijas eksāmenu uz 5, saņem skolotāja diplomu. Atmiņās viņš raksta: “Beidzot esmu ieguvis skolotāja diplomu un pilntiesīgi varu strādāt par skolotāju. Pēc Klintaines skolas likvidēšanas mani pārceļ darbā uz Pļaviņu vidusskolu, kur mūzikas skolotāju kadri jau bija nokomplektēti. Man iedeva vadīt pūtēju orķestri ar nepilnu slodzi — tā bija bada nauda!” Pēc aiziešanas pensijā viņš turpina komponēt mūziku, raksta stāstus un atmiņas.
(Turpmāk vēl.)
Jānis Zvaigzne visos laikos ir bijis patiess. Nekad nav liekuļojis, vienmēr runājis patiesību un saucis lietas īstajos vārdos. Zvaigznem piemita laba humora izjūta un bija asa mēle. Savās atmiņās, kuras rakstītas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajā gadā, vārdam “okupācija” nebija meklēts nekāds sinonīms. Jānis Zvaigzne visu mūžu bija saglabājis ticību Latvijas valsts neatkarības atgūšanai. Nenogurdināmā komponista sirds apstājās 1990. gada 21. martā, tā arī nesagaidot Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.
