Iesaka Līga Sudare, skolotāja
“Vispār man izrāde patika, tikai problēma tāda, ka sagribējās nomirt…” — šādu frāzi patiešām varēja saklausīt Valmieras Drāmas teātra (VDT) garderobē pēc “Eiridīkes” pirmizrādes 20. oktobrī. To gan nevajadzētu pārprast — režisores Māras Ķimeles jauniestudējums nav tik slikts, lai atņemtu vēlmi dzīvot, bet izrādes gaitā atkārtoti izskan doma, ka patiesa mīlestība iespējama tikai nāvē. Vai tiešām tas ir galvenais šajā izrādē? Vai tiešām šāda nolemtība ir aktuāla mūsdienās? Un ko darīt vienkāršam skatītājam ar šādu pēcgaršu?
Atbildot uz pirmo jautājumu — vai tiešām nāve ir galvenais šajā izrādē? — jāsāk ar paskaidrojumu, ka VDT jauniestudējums neatklāj mums klasisko sengrieķu mītu par saldkaislo mūziķi Orfeju, kurš devās pazemes valstībā, lai no turienes atbrīvotu savu mīļoto Eiridīki; šī ir franču eksistenciālista Žana Anuijī interpretācija, kas mīlniekus pārceļ mūsdienu sabiedrībā — Orfejs un Eiridīke ir divi jaunieši, kas nejauši sastopas uz vilciena perona, pamet savus vecākus un pienākumus, lai meklētu savu laimi, ko diemžēl izjauc pagātnes rēgi un neuzticība, tāpēc abi galvenie varoņi, katrs savas motivācijas vadīts, izeju meklē nāvē. Te nu jāuzsver, ka lugas autors ir eksistenciālisma filozofijas pārstāvis, kurš līdzīgā veidā ir interpretējis arī citus sengrieķu mītus (piemēram, “Antigoni”, ko pirms pāris gadiem iestudējis arī Elmārs Seņkovs Nacionālajā teātrī). Eksistenciālisti, vienkārši sakot, vienmēr šo pasauli ir uzskatījuši par diezgan neērtu vietu, no kuras vajadzētu ātrāk tikt prom, un šī luga ir lielisks eksistenciālisma dogmu paraugs, tāpēc par dramaturga mērķiem viss ir skaidrs, bet vai tiešām arī Māra Ķimele ar šo izrādi mums cenšas pateikt to pašu? Tas, protams, būtu jājautā pašai režisorei, bet fakts, ka viņa VDT šo izrādi iestudē jau otro reizi (pirmā bijusi tālajā 1978. gadā), norāda, ka Anuijī daiļrade ir pietiekami svarīga un Ķimeles domas saistoša.
Tomēr, pārdomājot dziļāk izrādē redzēto, nešķiet, ka aktieru runātie vārdi par skaisto mīlestību, kas savā ideālajā formā var saglabāties tikai pēc nāves, ir arī tas galvenais, ko Ķimele ir vēlējusies nodot skatītājiem. Ja tā būtu, tad Agra Māsēna kolorīti atveidotais Orfeja tēvs nebūtu tik dzīves alku pilns un aizkustinošs — lai gan tekstos atklājas kā diezgan smieklīgs un nožēlojams tips. Māsēna aktierspēlē Orfeja tēvs ir nelabojams dzīves baudītājs, kurš, šķiet, par dzīvi saprot tomēr kaut ko vairāk nekā dramatiskais Orfejs. Pietiek atcerēties šo vienu varoni, lai saprastu, ka izrāde tomēr nav nāves slavinājums, drīzāk gan divu dzīves redzējumu sadursme, kur pareizās atbildes nav, jo viss ir atkarīgs no tā, kurš meklē atbildi.
Meklējot atbildi uz otro jautājumu — vai šī nolemtība ir aktuāla mūsdienās? — jāpievēršas galveno lomu atveidotājiem un tam, ko viņi šajā izrādē cenšas vai necenšas panākt. Pirmkārt, pats teātris pozicionē, ka ar šo izrādi turpina “pagājušajā sezonā veiksmīgi sākto ceļu pie jauniešu auditorijas, radot aizraujošus un emocionāli piesātinātus darbus”, skaidri signalizējot, ka šai izrādei vajadzētu šķist gana aktuālai vismaz jauniešiem. Otrkārt, Annas Heinrihsones piemeklētie askētiskie un vienlaikus stilīgie varoņu tērpi, kā arī ar šobrīd tik modīgo bārdu apveltītais Anrī kungs — Aīds (mirušo valstības valdnieks sengrieķu mitoloģijā) it kā rāda, ka viss, iespējams, notiek tepat, ar mums, mums blakus. Treškārt, neuzticība un šaubas, kas uzbrūk mīlestībai, sāp tāpat mūsdienās, kā sāpēja pirms tūkstošiem gadu, tāpēc šo aktualitāti grūti apstrīdēt, taču galveno aktieru — Ineses Pudžas un Aigara Apiņa — saspēlē ir kaut kas tāds, kas neļauj viņu atveidotajiem varoņiem piederēt mūsu pasaulei. Izrādē ir tikai reti brīži, kad viņu ciešanas vai prieks rada līdzpārdzīvojumu.
Ineses Pudžas Eiridīke ir līdzīga dažām citām šīs aktrises spēlētajām varonēm (piemēram, Mirdzai izrādē “Vaidelote”) — tik skaista, trausla, laba un naiva, ka pat apgrēkojoties viņa kļūst vēl baltāka, un pat pieņemot izšķirošus lēmumus, viņa tik un tā kļūst par upuri, nevis situācijas noteicēju. Cik šāda sievietes interpretācija mūsdienās ir aktuāla, viennozīmīgi nevar spriest, taču izrāde rosināja pārdomas, vai tiešām nenāks reiz sieviete varone, kura izdara izvēles, pieļauj kļūdas un tiek vai netiek ar tām galā pragmatiski, bez bērnišķīgas krišanas savam mīļotajam ap kaklu un bezjēdzīgas upurēšanās.
Orfejs Aigara Apiņa izpildījumā šķiet diezgan atsvešināts, kas viņu padara interesantāku, bet neļauj noticēt viņa sāpēm par Eiridīkes nāvi, toties ļoti pārliecinoši izpaužas uzbrukumā Eiridīkei jau pazemē. Šis brīdis izrādē raisa gan zosādu, gan asaras, jo Orfejs, kurš visu laiku ir atkārtojis, cik ļoti mīl savu Eiridīki, ļauj vaļu savai greizsirdībai un kā zvērs metas viņai virsū, uz visiem laikiem liedzot meitenei atgriezties virszemē. Orfejs šo soli pamato kā Eiridīkes glābšanu no prozaiskās dzīves, kur viņa ar laiku kļūtu tāda pati kā viņas māte — spožumu zaudējusi aktrise, taču Apinis tik spēcīgi un biedējoši mainās šajā katarses brīdī, ka visa gudrā spriedelēšana vai attaisnošanās kļūst lieka, jo fokusā paliek skaudrā patiesība par to, ko greizsirdība un šaubas nodara mīlestībai. Iespaids ir neatgriezenisks, tāpēc izrādes beigās ir grūti pieņemt it kā laimīgās beigas, kur Romeo un Džuljetas labākajās tradīcijās abi mīlnieki paliek kopā nāvē.
Trešais jautājums — ko darīt vienkāršam skatītājam ar izrādes atstāto pēcgaršu? Izgaršot, pat ja tā nav mūsu mīļākā garša, pat ja tā neizsauc viennozīmīgi labas emocijas. Starp prozaisko mīlu un poētisko nāvi ir tomēr diezgan daudz simbolu, ko šķetināt, dialogu, ko pārdomāt, un dzīvības garšas, ar ko režisore un VDT aktieri ir gatavi skatītāju uzcienāt. ◆
