Diāna Spurīte pēc Jaunjelgavas vidusskolas beigšanas pārcēlās uz Rīgu, bet nu jau daudzus gadus dzīvo Anglijā. Šobrīd uz pāris mēnešiem atgriezusies Latvijā, lai apciemotu vecākus, baudītu Latvijas dabu. Diānu satiku starojošu, laimīgu un nosvērtu, pilnīgi citādāku, kādu atceros no skolas laikiem. Sarunā ar viņu meklējām atbildes uz jautājumiem, kas ir māju sajūta, kas cilvēkā rada mieru, harmoniju, laimi.
— Kur šobrīd ir tavas mājas?
— Par mājām uzskatu to vietu, kur konkrētajā brīdī atrodos. Esmu par to domājusi. Kas teicis, ka man nedrīkst būt vairākas mājas? Šobrīd pāris mēnešu esmu Latvijā, pie ģimenes Jaunjelgavā. Taču jau drīzumā došos atpakaļ uz Angliju.
Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Iestāžu un uzņēmumu ārējo sakaru studiju programmā. Biju jau uzņemta, kad vasarā nolēmu aizbraukt uz Angliju. Padzīvojot tur, radās sajūta, ka gribas vairāk iepazīt šo valsti un kultūru. Beigās nolēmu palikt un studēt tur.
Manas mājas Latvijā man ir ļoti īpašas. Šīs pļavas, upes un meži ir apveltīti ar pasakainu enerģiju, kas mani pievelk. Te ir manas saknes, jūtu stipru saikni ar šo zemi. Tomēr visu savu pieaugušā cilvēka dzīvi esmu nodzīvojusi Anglijā. Zinu, kā tur lietas iekārtotas, ir sava draugu grupa, jūtos tur iederīga. Protams, uznāk skumjas pēc Latvijas, taču jūtu, ka Anglijā visu vēl neesmu izdarījusi, vēl daudz ko varu tur iegūt.
— Kā paiet tavas dienas, esot dzimtenē?
— Latvieša lielākais noslēpums esot savas īpašās gaileņu un baraviku vietas! Daru to, kā man visvairāk pietrūkst, esot tālumā — sēņoju, ogoju, ja sanāk, grābju lapas un rosos mammas dārzā. Eju garās pastaigās, vēroju putnus un savvaļas dzīvniekus. Citiem, iespējams, to grūti izprast, bet tieši šīs nodarbes man saistās ar Latviju, tās man atgādina bērnību. Darbs un daba — šis apvienojums dziedē. Anglijā darbojos brīvprātīgo organizācijā, kas izstrādājusi projektu ar mērķi iesaistīt cilvēkus nodarbībās dabā. Cilvēki, kuri vēlas uzlabot emocionālo veselību, veic dažādas izzinošas nodarbības ārā, kā rezultātā relaksējas un veseļojas. Cilvēks ir nācis no dabas, šie kopējie elementi, esot dabā, atraisās un apvienojas. To var pielīdzināt meditācijai.
— Kas ir tavi laimes pamatkomponenti?
— Esmu vēl pārāk jauna un nepieredzējusi, lai to spētu izprast pilnībā. Kļūt laimīgākai man palīdzēja savu vērtību izprašana. Latvijā bieži jūtama negatīva atmosfēra — lai kur es raudzītos, lai ko dzirdētu medijos, viss ir ar negatīvu zīmi — plūdi, nav naudas, cilvēkiem ir slikti un būšot vēl sliktāk… Nedomāju, ka tam ir nozīme, kurā valstī es atrodos, līdzīgas problēmas ir visur. Tomēr, Anglijā dzīvojot un strādājot, esmu vidē, kas man palīdz apzināties laimīgas dzīves pamatprincipu — vispirms iemīli un esi mierā ar sevi, iemācies novērtēt mazus prieka mirkļus. Kad tu esi spējīgs šos niekus ieraudzīt un priecāties par tiem, tu kļūsti laimīgs. Nevajag sevi mocīt ar domām, kas ir normāli, ko kaimiņš teiks un tamlīdz īgi. Dari to sev, bez aprēķina un no sirds. Nav jēgas pārdzīvot par sliktu vakardienu vai uztraukties par rītdienas nezināmo, jo to mēs nespējam mainīt vai ietekmēt. Realitāte ir šodiena, mums jāspēj būt laimīgiem ar to, kas mums dots šobrīd.
Nerakstīto likumu pārkāpēja
— Vai esi noteikusi savus nākotnes mērķus?
— Mērķi, uz ko iet, vajag ikvienam. Tomēr tagad uz to raugos citādāk. Ar Jaunjelgavas vidusskolas klasesbiedriem savulaik bijām Zinību centrā. Veicām testu un noskaidrojām, kas būsim nākotnē. Man, tāpat kā vairumam, izkrita juristes kārts. Galvā rēķināju un izplānoju, ka 26 gados man jau būs maģistra grāds, vēl pēc gada apprecēšos, tad bērns. Realitāte pierādīja, ka šāda mērķu noteikšana nedarbojas. Sabiedrības aizspriedumos joprojām valda nerakstīti likumi, kuri nosaka, līdz kuram vecumam jāiegūst izglītība, jāapprecas, jāveido ģimene, lai atbilstu normai. Latviešu kultūrā savulaik 27 gados es jau skaitītos vecmeita un man būtu jāģērbjas citas krāsas drēbēs. Tad jau man vairs tikai pāris gadi palikuši, lai realizētos. Un ko tagad darīt? Džons Lenons labi pateicis to, pēc kā tiecos — mans mērķis ir būt laimīgai! Tik vienkārši.
— Kura valsts tev tuvāka — Anglija vai Latvija?
— Mentalitātes, attieksmes ziņā vienam pret otru tuvāka man ir Anglija. Latvieši savā starpā vairāk konkurē. Visi grūstās, cīnās, cenšas būt labāki un pierādīt to citiem. Bet kāpēc tas ir jārāda? Cilvēki dažreiz aizmirst — lai ko dara, tas tiek darīts galvenokārt sev. Izplatīta tendence ir arī regulārā sūkstīšanās. Grūtības ir visiem, nozīme ir tam, kā tu uz to paraugies — ja gribēsi visu redzēt melnu, tas tāds arī būs, ja gaišu — būs gaišs! Anglis arī pukst, tomēr cilvēki viens pret otru ir laipnāki. Pados roku un atbalstīs. Nav runa par maniem turienes draugiem, tie ir gan kolēģi, gan iestādes, organizācijas un sabiedrība kopumā. No rīta pretimnākošs svešinieks kā minimums tev ieskatīsies acīs un uzsmaidīs, vēl biežāk apjautāsies, kā klājas vai sajūsmināsies par burvīgo laiku. Tādā veidā pretimnācējam tiek izrādīta pieklājība. Viesojoties dzimtenē, esmu patīkami pārsteigta par izmaiņām, kas notiek mūsu sabiedrībā. Viss pamazām mainās.
— Kādi ir tavi vaļasprieki?
— Manas nodarbes ir pakārtotas manām sajūtām. Man patīk būt cilvēkos, patīk noskatīties, kā tiek radīta māksla jebkurā tās izpausmē. Sajūsminos par mūziku, dzeju un vizuālo mākslu. Reizēm pievienojos draugiem, kopā uzdziedam kādu dziesmu, kaut ko uzzīmēju vai piedalos improvizācijas teātrī. Māksla ir labs emociju izpausmes veids. Kad vēlos pabūt viena, dodos dabā. Atslēdzu prātu no ikdienas lietām, elpoju meža gaisu, skatos uz kokiem, rosos savā dārziņā, klausos putnos vai meditēju.
Aizraujos arī ar kāpšanu kalnos. Anglijā kalni ir klinšaini, pauguraini ar akmeņainu zemi. Ziemā pilnveidojos, iekarojot mākslīgās kāpšanas sienas telpās. Ķermenim par labu nāk joga. Apvienojot jogas vingrinājumus ar meditāciju, ieguvums ir neaprakstāms. Nesen lejuplādēju aplikāciju, kas nosaka, cik daudz pārtikas man vēlams uzņemt. Kad aplikācija ziņoja, ka esmu apēdusi par daudz, to izdzēsu! Man nevajag, lai manu rīcību kontrolētu vai nopeltu. Svarīgi ir sevi pieņemt un justies labi neatkarīgi no muļķīgiem cipariem.
— Tu reiz iesaistījies interesantā grāmatu lasīšanas projektā. Pastāsti par to!
— Tā bija akcija “Secret book sender” (“Slepenais grāmatu sūtītājs”), ko atradu sociālajā tīklā facebook.com. Ideja diezgan vienkārša — ierakstot savu vārdu grāmatu lasītāju sarakstā, kāds cits no otras pasaules malas lasīšanai sūta tev grāmatu, ko uzskata, ka ir vērts izlasīt. Man patika, ka šī akcija deva otru elpu arī manām grāmatām. Ja grāmata ir izlasīta un es zinu, ka otrreiz nepārlapošu, kādēļ tai vienkārši apklāties ar putekļiem plauktā? Nododot to tālāk, grāmatas stāsts dzīvo nebeigdamies. Vienas grāmatas, ko saņēmu, autors bija Haruki Murahama. Ļoti interesanta, tomēr grūti lasāma. Otra bija grāmata ar nosaukumu “Nocturnal animals” (“Nakts dzīvnieki”). Zināju, ka pēc grāmatas uzņemta filma. Tā bija laba motivācija lasīt ātrāk, lai pēc tam noskatīties ekranizēto variantu. Lasot grāmatu, domās vizualizējas sava filmiņa, pēc tam, skatoties režisora darbu, bija interesanti salīdzināt, kā viņš šīs ainas spējis vizualizēt. Es izsūtīju vācu rakstnieka Ralfa Helfera grāmatu par ziloni ar nosaukumu “Modoka”. Drāma, balstīta uz patiesiem notikumiem. Sūtīju, jo tā ir viegli lasāma, ietver sevī visu — romantiku, politiku, piedzīvojumus. Tā atstāja uz mani lielu iespaidu.
Šāda akcija iedrošina lasīt. Lasīšana dod viedumu, bagātina valodu, tā ir iespēja sarunāties ar dažādiem cilvēkiem, uzzināt ko jaunu.
Lielākā vērtība — smaids
— Vairākkārt pieminēji meditāciju. Ar to nodarbojies tradicionālajā veidā?
— Meditācija katram var būt sava. Tās pamatā ir elpošana, pašapzināšanās. Ir labi zināt, kā to darīt pareizi — pareizi elpot, atbrīvot prātu. Esmu iepazinusies ar “ommm” Visumu atveidojošo skaņu meditāciju, taču personīgi tuvāka man ir meditācija vienatnē, klusumā, dabā. Koncentrēšanās uz konkrēto mirkli, attālināšanās no pagātnes un nākotnes palīdz apstādināt laiku un būt mierā ar sevi esošajā brīdī.
Neesmu jau nekāds budistu mūks, man patīk arī sevi palutināt ar jaunu kurpju pāri. Taču nedrīkst aizmirst par sabiedrību, kurā dzīvojam. Te valda savi likumi, kas jāpieņem, lai iekļautos. Tomēr nevēlos pieļaut, ka mantiskās lietas manā uztverē kļūtu vērtīgas. Ir labi, ja ir mašīna, ar ko nokļūt tur, kur vēlies, tomēr pārāk pieķerties tai nevajadzētu. Mana lielāka vērtība ir smaids. Mans vai kaimiņa — nav nozīmes!
Agrāk bieži jutos neiederīga. Šķita, ka man ir citādākas vērtības un uzskati, cits dzīves dzinulis. Latvijā garīgā veselība nav prioritāte, joprojām ir dziļi aizspriedumi un par to tiek runāts pārāk maz. Tādēļ, tikai nomainot vidi, man izdevās iepazīt sevi. Patiesībā noteicošā nav vieta, tā dod tikai stimulu, svarīgākais ir pats cilvēks, viņa izvēles un darbības. Mēs izvēlamies, kādi cilvēki ir mums līdzās un kādu ceļu ejam.
— Vai plāno atgriezties Latvijā uz palikšanu?
— Es atgriežos ik pa laikam. Spēju noticēt, ka reiz dzīvošu Latvijā, tajā pašā laikā spēju noticēt, ka pēkšņi dzīvošu Ekvadorā vai Mjanmā. Esmu pasaules iedzīvotāja, ticu, ka visur spēju iejusties.
Latvijā pret aizbraucējiem izturas pārmetoši. Ir sajūta, ka daļa sabiedrības raugās uz mani kā uz nodevēju. Bet es tā nejūtos. No manis nav atkarīga tautiešu laime, tā jārod katram pašam. Viens jūtas labi tepat, cits laimi dodas rast uz citām zemēm. Mēs mainām dzīvesvietu, no laukiem uz pilsētu un otrādi. Mans ceļš mani aizveda pāris tūkstošus kilometru tālāk. Gribu ticēt, ka sirdī vēl esmu nedaudz patriote, lai kurp arī dodos, stāstu par Latviju, tās skaistumu. Cienu un atzīmēju visus svarīgākos godus.
— Sarunājoties ar tevi, jūtams angļu akcents. Ko dari, lai neaizmirstu latviešu valodu?
— Tuvākajā draugu lokā esmu vienīgā latviete. Lai neaizmirstu valodu, risinu krustvārdu mīklas, lasu žurnālus un sazinos ar tuviniekiem dzimtajā valodā. Valoda, tāpat kā cilvēks, laika gaitā mainās. Aizmirstas kāds vārds vai frāze, bet esmu iemācījusies aši atrast apkārtceļu, lai pabeigtu domu. Dzimto valodu aizmirst nevar, pēc gadiem tālumā varbūt nesanāk izteikties tik skaisti vai literāri pareizi, kā gribētos. Man personīgi valoda ir ļoti svarīga, tas ir viens no maniem izpausmes veidiem. Perfekti izteikties nevaru nevienā no šīm valodām — ne angļu, ne latviešu. Viena ir mazliet piemirsusies, otra vēl nav līdz galam izzināta. Ar ķermeņa valodu un humoru kompensēju, ja pietrūkst vārdu. ◆
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Diāna Spurīte.
DZĪVESVIETA: Zeme.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1991. gads.
IZGLĪTĪBA: skolojusies sociālajās un uzvedības zinātnēs.
NODARBOŠANĀS: dabas un mākslas projektu izstrādātāja un baudītāja.
VAĻASPRIEKS: būt laipnai.
