5. novembrī pulksten 13 Klintaines pagasta pārvaldē atmiņu pēcpusdiena “Stukmaņu stāsti.” Tikšanās ar Jāņa Kalvīša un Jāņa Zvaigznes ģimeņu pārstāvjiem, novadpētniecības entuziastu Jāni Ivaru Padedzi un bijušajiem Klintaines skolas skolotājiem.
Jau vairākus mēnešus reģionālā laikraksta “Staburags” lasītājiem ir reta izdevība iepazīties ar maz redzētiem vai nekad neredzētiem fotomateriāliem no tāltālas senatnes, lasīt par cilvēkiem, kuru nopelni dažādu apstākļu dēļ līdz šim noklusēti, atsaukt atmiņā notikumus, kas saistīti ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu un aizstāvēšanu mūsu novadā — laikraksts sniedz savu artavu, sagaidot mūsu valsts simtgadi.
Arī mēs, neliela domubiedru grupa, gribam iesaistīties šajā svētīgajā darbā un esam nolēmuši izcelt saulītē kādu aizmirstu novadnieku, kurš visu mūžu dedzis par brīvu Latviju, bet aizgājis no mums, atjaunotās Latvijas laiku nesagaidījis. Tas ir patiess patriots Jānis Zvaigzne. Vecākās paaudzes klintainiešiem (pats Zvaigzne teiktu — stukmaniešiem), pļaviņiešiem, dažam koknesietim šis vārds nav gluži nedzirdēts. Jānis Zvaigzne bija daudzpusīga personība, viņa garais, bagātais, bet sarežģītais mūža gājums (1912. — 1990.) saistīts ar mūsu valstij nozīmīgiem notikumiem pagājušajā gadsimtā.
Par boļševiku neizaug
Jānis Zvaigzne dzimis Kokneses pagasta Felzenšteinā 1912. gada 31. oktobrī, rentnieka Andreja un Emmas Zvaigžņu ģimenē. Kā pats Zvaigzne atzīst, viņam bijušas divas dzimšanas vietas — de facto Koknesē, de jure Sofijas Mēdemas dibinātajos Tīruma Baltgalvjos, kur tēvs ar ģimeni bijis pierakstīts (šodien Klintaines “Kastaiņos”).
Kad 1913. gadā Andrejam Zvaigznem vairs nepietiek līdzekļu pusmuižas rentei, viņš atrod darbu Rīgā, “Union” fabrikā, bet, sākoties 1. Pasaules karam, fabrika ar visiem strādniekiem tiek evakuēta uz Harkovu. Divgadīgais Jānītis kopā ar ģimeni 1914. gadā nokļūst šajā pilsētā. Tur piedzīvotas 1917. gada revolūcijas nestās pārmaiņas, kas mazā zēna atmiņā saistījušās ar sētas puišeļu uzbrukumiem, ar drasēšanu pa pagalmu, nesot sarkanu lupatu kārtsgalā, par ko namsaimnieka bērni viņu lamājuši par boļševiku un svoloču.
Tomēr ne par boļševiku, ne svoloču (draņķi — krievu v.) Jānis neizaug. Atgriešanās dzimtenē 1919. gadā zēnam saistās ar vecāku un vecvecāku nerimtīgo darbošanos savas mājas atjaunošanā Stukmaņos, jo “Kastaiņu” vietā pārbraucējus sagaida krāsmatas. Jāatjauno arī Stukmaņu skola, jo kara gados tā bijusi frontes joslā un stipri cietusi. Šajos darbos piedalās tēvs. Kad nams atjaunots, sākas Jāņa pirmās skolas gaitas, kaut puišelis vēl tik mazs, ka skolas pārzinis pārkāpj noteikumus, viņu skolā uzņemdams.
Jāni kopš mazām dienām sajūsmina daba, mūžam nerimstošā Daugava, kuras straumes, krasta kraujas, klintis, krāces un atvari kļūst viņa draugi uz mūžu. Klejojot ar makšķeri, tiek gādāts pavalgs ģimenei, kas nav maznozīmīgi smagajos pēckara gados un pieradina Jāni vienmēr domāt par citiem.
Muzikāla ģimene
Šajā laikā rodas pirmā interese par mūziku. Zvaigžņu ģimenē ne vien tēvs un māte pārvalda vairāku mūzikas instrumentu spēli, bet arī citi tuvākie radinieki ir muzikāli. Andrejs Zvaigzne spēlējis vienā kapelā kopā ar toreizējo stukmanieti Kārli Martinovski, kurš diriģējis Kokneses kultūras biedrības kori un pūtēju orķestri, bijis vairāku operu autors, bet plašākā sabiedrībā pazīstams ar savām kora dziesmām. Tēva māsa kara gados nosargājusi Andreja harmonikas, kuras nu iegūst Jānis. Prasmju spēlēt vēl nav, bet, pēc tēva ierosmes brīvi improvizējot, zēns atklāj brīnišķīgo skaņu pasauli. Kā viņš pats atceras: “Brīnums! It kā zvīņas nokrita no acīm. Pirksti taustiņos atrada vajadzīgo melodiju. Sāku mācīties tēva repertuāru. Kā tikai tur nebija! Kokneses polka (“Vakar biju pie Kokneses, tur pienāca trīs kuģīši!” Panta otrā puse divdomīgi piparota par pagasta vecmeitu Rūtiņu Ilzi utt.). Valsis “Lindenbaum” — īsts kāzu maršs, reinlenderi, ekusēzes, galops un atkal valši. Tie man sevišķi patika ar savu vijīgumu un lokano, liego melodiku.” Harmonikām seko mātes vijole, līdz kādu dienu tēvs zēnam atnes sava drauga dāvāto pirmo pūšaminstrumentu — flīgelhornu. No šīs dienas neatņemama Jāņa dzīves sastāvdaļa ir pūšamie instrumenti. Pirmais koncerts, ko jaunais mūziķis sniedzis kādā no Stukmaņu saviesīgajiem vakariem, bijis kopā ar tēvu, kad pats vēl knapi sniedzies pāri galdam. Muzicēts tiek gan kopā ar tēvu kāzās un citos pagasta sarīkojumos, gan esot vienam pašam jauniešu saietos “večerinkās”.
Saiešanas vieta pie Kārļa Štrāla
Stukmaņu skolas telpas bija ierīkotas kādreizējā Būdas kroga ēkā. Tanī pašā ēkā bija izvietojusies Pļaviņu pagasta valde, bibliotēka un Stukmaņu kultūras biedrība. Jānim Zvaigznem vienmēr blakus bija viņa pirmie skolotāji — Jūlijs Sprukts un Jēkabs Skudra, kuri aktīvi darbojās Stukmaņu kultūras biedrībā. Jēkabs Skudra vadīja Stukmaņu kultūras biedrības kori. Kultūras biedrības teātra grupu vadīja enerģiskais režisors Jānis Kalvītis. Rosīgā pagasta kultūras dzīve, tās vadītāju spilgtās personības, Jāņa līdzdarbošanās visā notiekošajā — šis apstākļu kopums turpmāk veido Jāni Zvaigzni kā personību. Viņš aktīvi piedalās gan pagasta sabiedriskajā dzīvē, gan 120. Pļaviņu skautu pulciņa Klintaines nodaļas darbībā. Jau pusaudža gados spēlēts dažādos orķestros Klintainē, Rīteros, Odzienā un Pļaviņās. Kopā ar gleznotāja Aleksandra Štrāla bērniem Kārli, Pēteri, Valdi un Līgu, rakstnieces Emīlijas Prūsas audžudēlu Ringoldu un citiem ģimnāzistiem nodibina putnu aizsardzības valsti Putāniju, kuras saiešanas vieta bija Kārļa Štrāla nams “Skalduleja”. Turpat notiek arī orķestra saspēles, jo visi zēni ir cītīgi ragu pūtēji, un, kamēr rakstnieks dzīvo Rīgā, visa māja tiek nodota viņu rīcībā. 1929. gadā Jānis Zvaigzne pabeidz skolu.
Teoriju apgūst
pašmācības ceļā
Trīsdesmito gadu sākumā aizsargu organizācija visos pagastos sāka veidot savus pūtēju orķestrus. Nāca jauni laiki ar jaunu orķestra repertuāru. Tika spēlētas P. Abrahama, P. Kalmana, Fr. Lehāra operešu melodijas, šlāgeri, ko “ražoja” pašmāju komponisti. Taču repertuāra trūkums bija nopietna problēma, tāpēc pirmie mēģinājumi to veidot pašam pārliecināja enerģisko jaunieti, ka nepieciešama elementāra mūzikas teorijas apguve. To jaunais censonis veica pašmācības ceļā, jo bija ieguvis Latvijas Konservatorijas profesora Jēkaba Kārkliņa uzrakstīto mūzikas elementārteorijas grāmatu. Kad tā bija sīki izstudēta, sekoja “Akordu mācība” un Rimska-Korsakova “Harmonija”.
(Turpmāk vēl.)
