Skrīverieši var lepoties, apzinātas jaunas novada vērtības — iznākusi skrīverietes Zelmas Ezernieces-Breikšas grāmata “Literārais mantojums: dzeja, proza, literāro darbu analīze, vēstules”.
Pagājušajā nedēļā Skrīveru kultūras namā literārā pēcpusdienā pulcējās grāmatu mīļotāji kopā ar Zelmas Ezernieces bērniem — Daini Breikšu, ko pazīstam kā karikatūristu, un meitu Mudīti Plaudi, mazmeitu Martu, lai kopīgi restaurētu stāstu par dižu un garā stipru sievieti. Viņa rakstījusi gan apcerējumus, gan literatūrzinātniskus darbus, dzeju, aforismus. Piezīmes tika atrastas pēc viņas nāves. Daiņa Breikša sieva Ināra tekstus atdzīvināja ar speciālu datorprogrammu un restaurēja.
Bērni Zelmai Breikšai bijuši visstiprākie balsti, kas ļāvuši izturēt pēckara gadus. Tomēr viņas dzeja ir mīlestības, piedošanas, apgarotības pilna.
Dzied “Čikāgas piecīši”
Zelmas Breikšas mūžs aizsākās skarbā laikā, 1914. gada 25. februārī. Viņa piedzima ģimenē, kurā bērni bija ļoti mīlēti. Auga kopā ar četriem brāļiem, augot ar puikām, kļuva stipra raksturā. Lasīt Zelma iemācījās piecu gadu vecumā, un grāmatas kļuva par viņas dzīves draudzenēm. Līdzīgi kā Andrejs Upītis, katru turējusi kā svētu lietu. Ja tika pie labas lasāmvielas, tad viņa tikpat skaistu un glītu, nesaņurcītu, bet izlasītu grāmatu atdeva tās īpašniekam.
Pirmos dzejoļus Zelma sāka rakstīt jau deviņu gadu vecumā. Padsmit gados iestājās Rīgas Skolotāju institūtā. 19 gadu vecumā kā institūta absolvente sāka skolas gaitas Tomē. Pamazām krājās Zelmas dzeja, daudzos žurnālos un laikrakstos viņa iesniedza savus darbus, un tie tika publicēti.
Viens no pazīstamākajiem viņas dzejoļiem ir “Vasarai”, ko izpilda slavenie “Čikāgas piecīši”. Ilgu laiku šīs dzejas rindas kļūdaini norakstīta vārda dēļ tika piedēvētas Zitai Ezerniecei.
Nolieguma teikuma dēļ
Mudīte Plaude, kas arī ir skolotāja, stāsta, ka mammucīša mūžu kā ar nazi pārgrieza 1944. gada 25. februāris, ģimene līdz rudenim tika izdzīvota no mājām Skrīveros Daugavas krastā. Tomēr Breikšus neizsūtīja. “Sākās skarba dzīve. Lielākā daļa viņas dzeja tika sarakstīta tieši līdz 1944. gadam, vēlāk mamma vairs nerakstīja,” stāsta Mudīte Plaude. To, ka Zelma Ezerniece-Breikša raksta dzeju un citus apcerējumus, ilgi nezināja arī viņas bērni. Zelma kā skolotāja 50. gadu sākumā bija rakstījusi Ogres rajona avīzei par audzināšanas problēmām skolā, tos publicēja, bet pēc tam viņu palūdza vairs nerakstīt. Arī no skolas Tomē bija jāaiziet dažādu iemeslu dēļ. “Pirmais. Viņas tēvs bija rentnieks Jaungulbenē. Par institūtu bija jāmaksā, bet tēvam šad tad nebija naudas, meitai bieži draudēja izslēgšana, bet viņa bija teicamniece, neizslēdza, naudu vienmēr kaut kā savāca. Pabeidzot institūtu, viņa nosolījās, ka tēvam uz kakla vairs nesēdēs, tāpēc par katru cenu meklēja darbu skolā, jo bija profesionāla skolotāja. Tajā laikā kultūras dzīvi radīja aizsargi, mammai pateica — ja iestāsieties aizsargos, darbu dabūsiet. Viņa iestājās, bet tas viņai dārgi maksāja. Pedagoģiskā traktāta pētījumus vairs nekur nepublicēja, jo aizsardze nedrīkstēja mācīt padomju bērnus. Otrkārt, kad Talsiņas skolā, kur viņa bija mācījusi vien nepilnu gadu, atnāca pārbaude, kā par nelaimi stundas temats bija nolieguma teikums. “Mamma izsauca klases teicamnieci un sacīja: Kolhozos ir bagāta raža.” Teicamniecei bija jāizveido nolieguma teikums,” stāsta meita Mudīte. Kopš tā laika Zelma skolā vairs nekad nestrādāja, un viņai iestājās grūti laiki — cīņa par iztikšanu, jo padomju iekārta no darba atlaida ar tādu pantu, ka viņu darbā nekur neņēma — pat par trauku mazgātāju, lai gan bija laba izglītība un gaiša galva.
Pārējais mūžs pagāja cīņā par kumosu, viņai bija trīs bērni, kas jāizaudzina. Bērnu tēvs bija vieglprātīgs cilvēks, kas nekad par ģimeni nav rūpējies, jo viņam bijusi ideoloģija: “Viena galva, vienas rūpes”. Dainis Breikšs stāsta, ka pirms nāves māte pati atzinusi, ka mūžs bijis grūts. “Savus bērnības sapņus viņa apraka, gādājot par iztiku. Viņa nosmacēja savu radošo garu ar rūpēm par bērniem un mazbērniem. Viņa mūs mīlēja,” teic Dainis Breikšs. ◆
