Līdz šim nesapratu, kāpēc Indriķis brīžiem tāds īgns, brīžiem sapņains, brīžiem atkal ņaudulīgs un ar visu neapmierināts. Beidzot priekškars kritis. Tā viņam ir bērnības trauma, jo, kā atklājusi kāda profesore, skolā obligātajā literatūrā esam “baroti” ar grāmatām, no kurām dveš bezcerība un nevarība. Un Indriķis, kārtīgs cilvēks būdams, visu izlasījis un, izrādās, arī ņēmis pie sirds. Redz, kā mans slinkums atmaksājās. Ja es būtu izlasījusi visu obligāto literatūru, varbūt vēl šodien sēdētu vecmeitās un gaidītu Antiņu, kas atjāj baltā zirgā un pamodina mani no letarģiskā miega. Taču es pati kā buldozers izšķūrēju savu dzīves ceļu. Un kāda vaina?
Tagad mēģinu Indriķim ārstēt bērnības traumu. Viņam ir jābūt varonim, cīnītājam! Katru vakaru viņam lieku skatīties filmas par Džeimsu Bondu, Zirnekļcilvēku, Supermenu, Rokiju, Makgaiveru. Viņš jau tās ir redzējis, bet atkārtošana ir zināšanu māte. Gribēju jau kaut ko no latviešu klasikas, bet tur tādi slābani varoņi. Bet šie — īsti vīri. Nezinu, kā Indriķim, bet es jūtu, ka manī ieplūst varoņgars.
