Iesaka Antra Vasiļevska, Kokneses bibliotēkas bērnu literatūras nodaļas vecākā bibliotekāre
Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Bišumāte un vilkacis” ir smeldzīgs, nopietns stāsts par dzīvi Latgales pierobežā. Par pagātni, kura joprojām vajā un nelaiž vaļā. Par meliem, ikdienu un neprātīgu vēlmi pēc mīlestības. Atainoto problēmu dēļ izrāde ir drūma, rosina pārdomas par dzīves bezjēdzīgumu.
Viegluma izrādē nav, tāpēc kādam tā var arī nepatikt. Tomēr tā man bija iespēja it kā dzirdētas un presē aprakstītas problēmas, piemēram, par to cilvēku kontrabandu, ieraudzīt citādāk, apjaust sāpi tuvplānā. Un kā nu ne — Latgale tā pati Latvija vien ir, tepat, tuva, tik mīļa, pazīstama, ar savu sāpi, ko ikdienā taču nemaz neredzam vai neapzināmies.
Garlaicīgi nebūs, jo režisors Valdis Lūriņš, lai parādītu latgalietes Annas Rancānes stāstu, kas, starp citu, pērn ieguvis otro vietu Nacionālā teātra lugu konkursā, izmantojis dažādus izteiksmes līdzekļus. Piemēram, videoinstalācijas, lai parādītu trauslo dzīves un nāves robežu. Nepārprotami “Bišumāte un vilkacis” jāredz — tā ir cita realitāte. ◆
