Skrīveru Tekliņa jeb Tekla Jaksta svin 72. dzimšanas dienu, šogad iesoļoja arī 42. kāzu gadskārtā.
Pīlādžu iela tērpta lapu zeltā. Kad automašīna pieripo pie īstās mājas vārtiem, acis labpatikā kavējas pie nama, kas paslēpis sānus krāsainos lapukoku aizkaros.
Jakstu ģimenes ļaudis māju cēluši paši savām rokām. Domājams, tāpēc, atverot vārtus un sperot pirmos soļus pagalmā, rodas tā sajūta, kuras dēļ bieži mēdz iegriezties ciemiņi, bērni un mazbērni. Mājas!
Namatēvs Arnolds sagaida, samierina ar mājas sargu, un vēlāk suns ļauj pat glaudīt vēderu, pavada pie sievas — Teklas Jakstas, ko daudzi bērni un nu jau pieaugušie, iespējams, atceras ne pēc vārda, bet kā masieri un bērnu māsiņu. Daudz laimes dzimšanas dienā, Tekla! Tu redzēsi!
Dzīves pirmais rīts viņai uzausa pirms 72 gadiem 16. oktobrī Latgalē. Sakstagalā ir viņas tēva un mātes mājas. Tekla dzima kā trešā Veronikas un Aloiza ģimenē, ja tā var teikt, ņemot vērā faktu, ka Aloizs martā tika deportēts uz Sibīriju, bet Tekla dzima oktobrī. Tēvu pirmo reizi viņa ieraudzīja 11 gadu vecumā. Protams, arī Veronikai un viņas meitām bija “ceļazīme” uz Sibīriju, bet laimīgā kārtā, slēpjoties naktīs kūtī, viņas neizveda. Dievs sargāja, jo diez vai grūtniecei tas būtu pārvarams pārbaudījums. Trejmeitiņas palika Latvijā ar mammu, kura 11 gadus ilgu kolhoza jūgu iznesa kopā ar bērniem. Tekla atminas, ka visi gadi bez tēva pagāja kā viena lūgšana Dievam — lai viņš pārnāk mājās. “Biju redzējusi tēta fotogrāfiju, zināju, kāds izskatās, un ticēju, visas ticējām, ka reiz viņu satiksim. Tētis atgriezīsies! — stipra bija mammas ticība tam, un mēs neviens par to nešaubījāmies,” atminas Tekla. “Gorod Magadan, Berežņaja 14, ir adrese, ko joprojām zinu no galvas, jo tur sūtījām vēstules.” Vēstules ir Jakstu ģimenes svēts mantojums, kas nesen pārlasīts un svētdarīts meitu asarās, citādi tās lasīt nevienai neiznāk. Teklas vecāku liktenis ir kā upuris Latvijas nodomā. Netieši laikam jau to apzinājās arī Teklas tēvs Aloizs, jo pēc atgriešanās reiz teicis: “Meit, atceries, daudzu cilvēku asinis izlietas, un daudz asaru izraudāts, atnāks atpakaļ Latvijai brīvi laiki. Tu redzēsi!”
Lielākais šoks — nonākt Liepājā
Kolhoza katorga ieviesa korekcijas arī Teklas bērnībā. Māk viņa ar kombainu darboties, zina, kā rudzus pļaut un sēt un linus locīt. “Ziemā parasti bija darbs ar liniem, uz riju bija jādodas agri — naktī. Tur tos karsēja un ar ripuļiem, ko vilka zirgs, mīcīja. Toreiz brīnījos, kāpēc mamma mūs nekad neatstāja mājās guļam, cēla līdzi — pusaizmigušas ratos tā arī kratījāmies kopā ar smaguma kravu. Tikai nesen atskārtu, kāpēc darbos, kur maz varējām pielikt savu roku, cēla līdzi — lai būtu kopā, lai nepazūd, neizved.”
Tekla beigusi Sakstagala pamatskolu, bet 2. un 3. klasē mācījusies Liepājas pusē, kur vecāki kā darba rokas meitu aizsūtīja pie radiem, lai vieglāk abām ģimenēm. “Tas bija lielākais šoks — nonākt Liepājā. Kā runā Latgalē un kā Kurzemē? Labi mācījos, sliktu atzīmju nebija, bet izsauc, lai rakstu “šķūnis”, saku — “škūnis”. Visiem smiekli, bet man asaras. “Kaķis”, bet es saku “kakis”! Klase smejas, lai gan uzrakstu pareizi. Tā notika bieži, izsauca, lai pasmietos. Liepājnieki brīnījās arī par vārdu Tekla, kas bija nedzirdēts tajā pusē. Mammu tincināju — nu, kāpēc tādu vārdu ieliki? Kāpēc varēji citu māsām — Lidija, Ženija, Zita (piedzima, kad tēvs no Sibīrijas atgriezās), bet man šāds? “Meitiņ, ja pati būsi laba, tavs vārds arī būs labs!””
“Liepājas brauciens bija smags, grūti man gāja — kur Liepāja, kur Sakstagals? Vēstules varēju sūtīt, bet vai markas bija? Nekā jau nebija! Kad tētis pārnāca mājās, atbrauca uz Liepāju pakaļ. Svešs vīrietis sākumā, bet ātri saradu. Braucot mājup, atminos Rīgas veco staciju ar kupoliem, sēdējām uz kofe-
riem, mamma aizgāja uz tirgu nopirkt zemenes vai ko citu. Paliku ar tēti. Viņš saka: “Pasēdi, aiziešu…” Pieķēros rokai: “Neaizej! Jau mamma aizgāja.” Sēdējām abi, bija bail šķirties,” viņa atminas.
Pamatskolas pārējos gadus Tekla pavadīja Sakstagalā, kur Trasūna vārds un mājas visiem bija zināmi, bet par to neviens nerunāja. Dzīve ritēja kolhoza darba dunā. Tekla atminas, kā 4. klasē kopā ar brālēnu ganos gāja. Bija jāsavalda 100 kolhoza govju. Vienā gadā uznāca baigs negaiss, upe izgāja no krastiem, lopi pārbrida ūdeņus un kāri metās neatļautos labības laukos. Lai glābtu situāciju, Tekla metās “cirvītī” ūdenī lopiem pakaļ. Gandrīz noslīkusi, bet govis atdzina. Ja ganos kājas sala, tad ielika siltā govs pļekā, pasildīja. Tāda tā bērnība. Ziemā citas rūpes — četrus kilometrus garš ceļš līdz skolai gar dzelzceļa sliedēm. Ja sniegs, tad varēja no kalna uz somām šļūkt. Citkārt, kad mocīja bads, pamērcē garoziņu sniegā, ēd. Gardi!
Pēc pamatskolas Tekla aizgāja uz māsu skolu Ventspilī. “Uz māsām gāju, jo Sarkanā Krusta pulciņā rajonā ieguvām pirmo vietu. Stājoties skolā, no medicīnas neko nezināju, pat slimnīcā nebiju ne reizi bijusi. Reizi mūžā ar plaušu karsoni saslimu, toreiz vienu šprici dabūju, sprauna veselība, ātri atguvos, no ārstu lietām tiešām neko nezināju. Kur nu vēl to, kas tā tāda terapijas nodaļa? Ātri vien sapratu, kur esmu “iekūlusies”. 1. kursā bija jāmazgā tualetes kailām rokām, bez cimdiem, jo tādu vienkārši nebija. Nedrīkstējām degunu saraut nepatikā, ja virsmāsa redzēja, tad no skolas ārā. Mācības patika, un, par pārsteigumu, neviena, strādājot nehigiēniskos apstākļos nesaslima.”
Uz Skrīveriem, tuvāk Sakstagalam
Pēc māsu skolas izlaiduma bija divas iespējas, kur strādāt — Ventspilī un Skrīveros. Tekla izvēlējās tuvāko vietu Sakstagalam. Trīs gadus strādāja Skrīveru pansionātā. “Sveša, drūma vieta, bija grūti izturēt obligātos trīs gadus. Pirmā doma, tur esot, bija — kaut maniem vecākiem šeit nekad nevajadzētu nonākt! Vientulība un pamestība.” Gaišāka nākotne sākās, kad Tekla tika darbā pie bērniem ambulancē. “Cita lieta strādāt ar bērniem un vecākiem,” saka latgaliete un skaidro, ka acis viņai slapjā vietā, bieži nācies raudāt gan par ģimenes priekiem, gan par smagiem bērnu likteņiem. Tie raibi un dažādi. Reiz Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļā ieveda ap gadu vecu nobadinātu meiteni, kurai vairs nebija spēka ne staigāt, ne sēdēt. Kad bērns pieņēmās spēkos un sāka celties kājās, lija prieka asaras. Vēlāk, kad apguvu masieres iemaņas, gandarījums par bērniem, kurš kā zaķītis lec pa grīdu, nepareizi staigā, bet pamasējot atgūst pareizās staigāšanas iemaņas. Kā lai nepriecājas?” viņa brīnās. Lai arī bērni dažkārt no viņas gāja raudādami prom, jo “odiņš vai mušiņa iekoda”, tomēr kopīgu valodu Teklai ar tiem nebija grūti atrast. Toreiz darba specifika māsām bija citāda nekā šodien. ““Ātrie” nebrauca pēc katra telefonzvana, ja ko vajadzēja, tad zvanīja māsai. Nerēķinājās, vai rīts vai vakars, zvanīja, braucu.” Mājas izsaukumos viņa bieži devās kopā ar vīru, jo māsiņas pildīja arī sociālā darbinieka funkcijas. Ja ģimenē pieaugušie “pilni kā mārks” un ir bērns, tad par visu atbildēja bērnu māsiņa,” stāsta Tekla. Strādāts kopā arī ar ārstēm Janīnu Pauriņu un Ināru Pabērzu, zina Teklu arī Andreja Upīša Skrīveru skolā un Aizkrauklē.
Mana pils
Nu Tekla bauda seniores godu. “Ir taču tik labi būt pensionāram! Nesaprotu, kāpēc cilvēki negrib iet pensijā?!” viņa neviltoti saka. “Te mana māja, mana pils, daru, ko gribu!” Šogad Jakstu pārim nosvinēta arī 41. kāzu jubileja. Viņiem ir dēls un meita, viena mazmeita. Tomēr visām kopā — trejmāsiņām, kas 11 gadus lūdzās, lai mājās pārnāk tēvs — ir vēl kāds lolojums. Mazā māsa Zita. Viņa piedzima divus gadus pēc tēva pārnākšanas, bet, kad jaunākajai bija pieci gadi, sabrūkot pagrabam, Dievs mūžībā aizsauca mammu. Kopš tās dienas visas vecākās māsas par jaunāko un viena par otru.
***
“Latvija ir tāda, kādi esam mēs paši,” atbildēja Tekla, kad vaicāju, vai tēva solītais, ka Latvija būs brīva, ir attaisnojis viņas gaidas. ◆
