Plašākai publikai atkal bija iespēja vienkopus redzēt visu desmit Pļaviņu Mākslas skolas pieaugušo interešu izglītības programmas “Studija” dalībnieku darbus. To izstādi “Dzīves sapņu piepildījums” atklāja Pļaviņu novada kultūras centrā.
Īsteno sapņus
Sveicot šajā izstādē savus pieaugušos audzēkņus, Mākslas skolas direktore Iveta Ušacka teica — atzinība vislabākajiem Pļaviņu meļiem! Ne burtiskā nozīmē, bet par spēju savos darbos uzburt arī ainas, kas dažkārt nav acīm redzamas, varbūt pat neeksistē, bet tik labi nojaušamas, ka skatītāji tām notic. Tā ir viena no mākslas burvībām.
Dažādā tehnikā veidotas gleznas, keramikas darbi, zīda gleznojumi ir šo dalībnieču veikums vaļasbrīžos, jo nevienai no viņām nav profesionālas izglītības vai pieredzes mākslā. Tas ir katras dzīves sapņa piepildījums, kas īstenots pamazām un dažai jau desmit gadu. Tik ilgi arī Pļaviņu Mākslas skolā ir pieaugušo interešu izglītības programma. Dalībnices nodarbībā tiekas reizi nedēļā pirmdienu vakaros. Šo gadu laikā bijuši arī trīs kungi, bet pārsvarā māksla aizrauj dāmas, turklāt ļoti dažādos vecumos.
Iveta Ušacka atzina, ka lēmums izveidot šādu studiju pieaugušajiem savulaik bija pareizs, jo cilvēkiem tā patiesi bijusi iespēja īstenot savus sapņus. Par to, kā sākusi mācīties, katrai ir savs stāsts. Dažu pamudinājusi bērnu aizraušanās, cita uzdrīkstējusies izmēģināt ko jaunu. Veiksmīgs šis lēmums ir katrai. Ar dalībniekiem šajos gados strādājušas dažādas pasniedzējas — Iraīda Tarvīda, Velda Miziša, Iveta Ušacka, Zanda Ķikute — un katra devusi ko savu. Skolotāja Zanda, kura māca strādāt ar dažādiem materiāliem, arī mālu, atzina, ka viņai bijis vieglāk, jo kolēģe Velda jau ielikusi labus pamatus. Dalībnieces pašas daudz pratušas, un arī no viņām ir, ko mācīties. Savukārt dāmas piebilda, ka Zanda kā pozitīvs viesulis nodarbības sagriezusi kājām gaisā.
Ziedi, ziedi un “nocirsti” koki
Kas visvairāk redzams mākslinieču darbos? Tie ir ziedi tik dažādās variācijās. Iveta Ušacka pastāstīja, ka par to bijis izbrīnīts kāds viņas bijušais audzēknis — kāpēc tieši ziedi? Acīmredzot tie sievietēm ir tuvi un varbūt dzīvē par maz, bet, iespējams, ka atveidojami tik skaisti.
Pļaviņiete Valentīna Langenfelde pastāstīja, ka domu par mācībām mākslas skolā citu darbu dēļ viņa bijusi nolikusi maliņā. Kad pabeigta augstskola, nolēmusi tomēr spert šo soli, lai gan īsti neticējusi, ka spēs radīt kādu darbu. Tagad pati par to brīnās, ka var. Viens no pirmajiem Valentīnas darbiem redzams arī izstādē, un autore atklāj, ka vairākas reizes to pārstrādājusi un domājusi, ka derēs tikai izlikšanai šķūnī. Tomēr izrādās, var rādīt arī plašākai publikai. Iveta Ušacka atgādināja, ka, par spīti neticībai, grūtumam, ikvienam svarīgi izturēt tieši pirmo darbu, un tad jau viss virzās uz priekšu. Nav arī jāsatraucas, ja kas nepadodas. Vispār viņām esot labas attiecības ar meža dienestu — ja neiznāk kāda koka zīmējums, ņem to un “nozāģē”. Arī daža māja ir “nojaukta”. Tā ka visiem labi zināmas ainavas mākslinieču darbos var būt citādākas.
Politika neeksistē
Austra Erika Tihonova no Kalsnavas pagasta Aiviekstes ir viena no tām, kura studijā darbojas gandrīz no pašiem pirmsākumiem. To sākusi darīt, pļaviņietes Irēnas Žverelo mudināta. Vēlāk šajā nodarbē “ievilkusi” arī citas aiviekstietes. Tā viņas nenogurstoši katru pirmdienu, neraugoties uz laika apstākļiem un ziemas vakara tumsu, mēro ceļu uz Pļaviņām. Pašas dāmas smej, ka pēc nodarbības viņu izklaide ir “balsot” sabiedrisko transportu, jo tumsā jau grūti saskatīt, vai tuvojas pareizais.
Arī Valda Vandāne atceras, kā Austra aicinājusi viņu piedalīties mākslas skolas nodarbībās. Ko viņas tur darot? Nu, papīrīšus pagriežot. Valda domājusi, vai tad viņa arī to nevarētu, bet tur nosēdina pie papīra lapas un liek zīmēt! Tagad viņa ne tikai zīmē, bet arī glezno un veido skaistus darbus no māla.
Savukārt pļaviņiete Eva Zeipe-Mača atzina, ka savulaik pieteikusies nodarbībām tikai keramikas dēļ. Arī viņa jau sen pārkāpusi šo interešu robežu, bet darbs ar mālu patīk joprojām, un žēl, ka tā nodarbībās ir tik maz.
Visas dalībnieces atzīst, ka laiks nodarbībās paiet nemanot un tā vienmēr pietrūkst.
— Kad strādājam, mums nav ne politikas, ne ekonomikas, un piemirstas pat ģimene. Ja Valdai nodarbības laikā zvana telefons, viņa ir izbrīnīta, kas tas varētu būt un kurš nezina, ka viņa ir mākslas skolā! Tas ir tikai pozitīvo emociju laiks. Vienīgais dopings ir laba anekdote, — saka Mākslas skolas direktore. ◆
