Divas nedēļas Aizkrauklē valdīja spriedze, nu tā rimusies. Pazudušais Artūrs Ķimelis beidzot atrasts. Līdzjūtība tuviniekiem.
Šo divu nedēļu laikā pilsētas kultūras nams brīvprātīgajiem meklētājiem bija viens no svarīgākajiem objektiem — tur atpūtās, padzēra siltu tēju, pārrunāja meklēšanas plānus, nakšņoja. Arī pats netieši iesaistījos meklēšanā. 3. oktobrī pārskatīju kultūras nama videonovērošanas kameru ierakstus, vai tajos nav manāms pazudušais jaunietis.
Cilvēcība pulcēja brīvprātīgos, lai palīdzētu nepazīstamam nelaimē. Un meklētāji, manuprāt, bija pietiekamā daudzumā. Ir aplami gaidīt, ka palīgā dosies visa Latvija, jo katram taču ir savi ikdienas pienākumi. Cita lieta, ja pazūd nepilngadīgs bērns. Protams, katrs gadījums ir citādāks, un meklējot katra minūte dārga, īpaši, ja jāpārbauda katra iespējamā pazušanas versija, lai arī cik absurda tā dažkārt šķistu.
Vismokošākā ir neziņa. Pats agrāk strādāju kriminālpolicijā, kur man pienākumos bija neatpazītu līķu, bez vēsts esošu cilvēku un bēguļojošu noziedznieku meklēšana. Joprojām atmiņā ir gadījums, kad 2005. gada 14. septembrī pazuda septiņus gadus vecā Laura Strazdiņa Rīgas — Daugavpils šosejas malā, ejot mājup no skolas. Nākamā gada 22. septembrī 16 gadus vecā Annamarija Indāne, kas arī no mācību iestādes devās mājup. Jautājumi joprojām aktuāli — kur, kāpēc? Neziņa ir vismokošākā, atrasts cilvēks ir atrasts, vienalga, dzīvs vai miris. Paldies brīvprātīgajiem, kas iesaistījās šoreiz, jo tas ir atbalsts ne tikai ģimenei, bet arī policijai, kurai bieži tiek pārmesta novēlota rīcība. Tomēr neviens neredz ‘‘melno’’ darbu — datubāzu izskatīšanu, juridiskās puses noformēšanu un tā tālāk. Ja trīs dienas policists pa brikšņiem un grāvjiem meklē, tad jārēķinās, ka tikpat ilgi kārto dokumentus, kuros viss sīki jāapraksta. Vēl jāatspoguļo citu darbs.
Ir jāuzteic “Pazudis Latvijā” meklētāja Gata Bankava nenogurstošie meklējumi. Viņš tiešām pārbaudīja visas pazušanas versijas. Tomēr man šķiet, ka pēdējā meklēšanas nedēļa bija lieka. Pēc pieredzes policijā varu teikt: sākumā jāizdara viss iespējamais — jāpārskata, jāizmeklē, jāpārbauda tās vietas, kur ir pavedieni, bet, ja nav rezultātu, tad jāgaida, nevar meklēt bezgalīgi. Pēdējo nedēļu puiši meklēja arī naktī ar dažādām nakts meklēšanas ierīcēm. Tās uzrāda jebkuru izstaroto siltumu, ko izstaro arī meža zvēri, nekad nevari būt drošs, kas mežā saskatīts. Savu resursu tērēšana. Tāpat cilvēks, kas nav gulējis, nespēj pieņemt pareizos lēmumus.
Šis gadījums apvienoja cilvēkus, Interešu izglītības centrs atvēra durvis brīvdienās, lai brīvprātīgie var atstāt savus bērnus. Un cilvēki nāca palīgā, nav vajadzīgi meklētāju bari. Šādās nelaimēs parasti uzrodas arī dažādi zīlnieki un gaišreģi, tomēr manā praksē, kad uz policiju šie zinātāji paši nāca bariem, neviens neuzrādīja pazudušā atrašanās vietu, tā ir laika tērēšana. Līdzīgi arī “Bezvests.lv” savulaik izziņoja, ka ar gaišreģiem un zīlniekiem nesadarbojas.
Jaunjelgavas novada kultūras nama izstāžu zālē skatāma mana un Jolantas Grosas-Eglītes fotogrāfju izstāde “Mana Sēlija”. Abi esam no Sēlijas: es no Sēlpils, Jolanta — no Neretas, lai gan uzskatu, ka Sēlijas citadele ir Aknīste. Izstādē redzamas katra autora desmit labākās bildes, kas iekrājušās, piefiksējot labākās Sēlijas ainavas. Mana vislabākā bilde, kurā ir Sēlpils pilsdrupas ar vikingu kuģi fonā.
Par sevi saku, esmu īsts sēlis. Kāds tas ir? Tāds kā es — 180 cm garš, tumšiem matiem un zilām acīm. Var pasmaidīt par atbildi, bet šādas iezīmes sēļiem tiešām ir raksturīgas. Lai gan sēļi ir senākā baltu tauta, no kuras veidojušies latvieši, daudz kopīga tai ir ar latgaļiem, leišiem. Sēļiem ir sēļu valoda, kas pastāvēja tikai līdz 15. gadsimtam, bet joprojām ir raksturīga īpatnēja platā e un ē izruna. “Sēļi ir pagāni, sveši tiem ir tikumi, tiem elku pilna katra mala, un ļaunu dara tie bez gala. Tiem sievas daiļas, zied un zeļ, tām krāšņi tērpi, stalta stāja, tās zirgā jāj kā tēvi jāja. Sēļu pulki spēcīgi, kad kopā tie ir pulcēti.” Šajās rindās ir sēļu raksturs. Par visu šo mēs varam parunāt Jaunjelgavas kultūras namā 25. oktobrī, kad plānota tikšanās ar izstādes apmeklētājiem. Ir jālepojas ar Sēliju, tāpat kā ar Kurzemi, Latgali un Vidzemi, un es tiešām lepojos un gribu par to runāt. Gandarījums, ka arī valsts līmenī Sēlija tiek aktualizēta un ar to rēķinās, laika ziņās bieži dzirdams — Sēlijā šodien līs. Tās apzināšanās ir būtiska latviešu pašapziņas celšanai. Tā ir ar savām kultūrvēsturiskajām un ainaviskajām bagātībām, ko atklāj arī fotoizstāde. Protams, visa Latvija ir skaista un cēla, it īpaši rudenī.
Kultūras namā bieži ir tūristi, un viņi vienmēr cildina mūsu zemes dabu. Nesen kultūras namā viesojās tūriste no Indonēzijas, viņa bija sajūsmā par redzēto, viņiem ir okeāns, krasts, klints un gūzma cilvēku, mums — ūdens, plašums, koki, zaļumi un maz cilvēku, kas dod brīvības izjūtu. Arī angļi vienmēr uzteic mūsu rudeni. Ne velti briti izraudzījušies piecus tūrisma galamērķus rudens krāšņāko ainavu meklējumiem. Un tieši “The Telegraph” rudenī iesaka doties uz Latviju. Ir, ko redzēt! Žēl, ka tūristiem, kas samērā bieži apciemo Aizkraukli, pilsētā nav iespējas atrast naktsmājas, nav viesnīcu.
Latvijas tenisa pirmā rakete un šī gada “French Open” čempione Aļona Ostapenko WTA rangā saglabājusi rekordaugsto septīto vietu. Tie ir jauni meitenes karjeras rekordi, kas neredzētos augstumos tenisā paceļ visu Latviju. Tikmēr Latvijas otrā rakete Anastasija Sevastova pasaules rangā, lai gan piedzīvojusi kritumu par vienu vietu, ieņem augsto 21. pozīciju. Nedrīkst noniecināt arī trešā Latvijas spēlētāja Ernesta Gulbja panākumus. Lai gan viņš nav pirmajā desmitniekā, tomēr arī viņa sasniegumi ir būtiski un atzīstami. Paldies sportistiem par to, ka ceļ latviešu pašapziņu tenisā! Prieks, ka arī Aizkrauklē tagad ir iespēja spēlēt tenisu, jo ir tenisa korts. Tenisa popularitāte veicinās jauniešu vēlmi spēlēt šo sporta veidu, un kas zina, iespējams, pēc gadiem arī mums būs jaunas zvaigznes tenisā.
Ik dienu uzmetu acis Aizkraukles pareizticīgo baznīcai. Fotomirkļos esmu uzņēmis tās celšanas gaitu, gaidu, kad kupolus uzliks. Ar baznīcas pabeigšanu būs noslēdzies vēsturisks mirklis pilsētas attīstībā un sāksies citādāka ikdiena.
