–Es neiešu kopā ar tevi! — mazs bērns dusmīgi kliedz, uz ielas mēģinot izrauties no rokas kādam jaunam vīrietim. Mans bažīgais skatiens piesaista viņu uzmanību, un vīrietis paskaidro, ka tā ir viņa mazā māsa, kura negribējusi iet uz mājām, bet turpināt spēlēties bērnudārzā. Sarunas ieinteresēta, arī meitene nomierinās, kā sakaunējas par savu rīcību pirms brīža un jautā brālim, ko tante gribējusi. Mierīgu sirdi ejam katrs uz savu pusi.
Notikumi, kad nelaimē nonāk bērni vai pazūd pieauguši cilvēki, liek saasināt uzmanību un vienaldzīgi nepaiet garām šādām situācijām. Mums Latvijā ir viena baisa mācību stunda — mazais Ivans. Tagad jau vairāk nekā nedēļu meklē bez vēsts pazudušo aizkrauklieti Artūru. Cilvēki nav vienaldzīgi, un brīvprātīgo viņa meklēšanā netrūkst. Aptaujājot iedzīvotājus, katrs atbalsta šādu rīcību, lai arī paši ne vienmēr iesaistās. Visiem jau arī nevajag, bet pietiktu ar vērīgāku skatienu, dodoties ikdienas gaitās, jo dažkārt tas, ko meklējam, ir tepat netālu.
Kāda aizkraukliete atzina, ka viņu visi šie gadījumi tik ļoti satriekuši, ka nevar palikt maliņā. Palīdzējusi gan meklēt Artūru, gan bijusi vietā, kur gājis bojā mazais Ivans. Ir tik daudz neatbildētu jautājumu, kuriem gribas rast atbildi. Tomēr galvenais ir viens — kā var bez pēdām pazust cilvēks, liels vai mazs? Visvairāk izbrīna fakts, ka šādas nelaimes apvieno simtus un tūkstošus, bet tikmēr cilvēks kā neredzams paiet garām tik daudziem. Daži to pat redz, bet klusē vai nepievērš uzmanību.
Līdzīgu situāciju piedzīvojusi arī kāda liepājniece, kura vēlā vakarā uz ielas pamanījusi ejam satrauktu pusaudzi. Pirms viņas braucošie pašvaldības policisti uz to nav reaģējuši. Nekas jau nebija noticis, meitene vienkārši bija nonākusi patālu no mājām un nobijusies. Atbalstu viņa saņēma no šīs sievietes, un viss beidzās labi. Liktenis varēja lemt arī citādāk, un tad meklētu vainīgos, lai arī citas šādas situācijas var novērst. Nereti gan notikumi ir pretēji, jo diemžēl dzīvojam sabiedrībā, kur palīdzīga roka var izrādīties ar ļauniem nodomiem, tāpēc nevar arī visās situācijās mudināt ne bērnus, ne pusaudžus droši uzticēties svešiniekiem. Katrā ziņā policija ir tā, kur vispirms vajadzētu rast atbalstu, un policistam ielās jābūt pirmajam, kuram iet klāt un meklēt palīdzību. Tas rada drošības izjūtu. Nav jau vienmēr jāpiedzīvo baisas situācijas, lai kādam pieietu klāt un pajautātu, kas noticis. ◆
