Esi sportisks, esi laimīgs! — manuprāt, tas ir vismelīgākais uzsaukums. To es pati uz savas ādas pārbaudīju. Rozālija pierunāja aiziet uz vingrošanas nodarbībām. Domāju — izlocīšu kaulus un vismaz varēšu atbrīvoties no pīles gaitas, citādi pēdējā laikā iešanas ātrums divkārt mazinājies un nespēju vairs apskraidīt tik daudz tirdzniecības objektu kā agrāk. Taču tikai tagad saprotu, cik laimīga līdz šim esmu bijusi! Vingrošanas trenere bija īsta muskuļu trenēšanas fanātiķe — saka: izstaipīsim šo muskulīti un tad to muskulīti. Pirmo reizi uzzināju, ka man to ir tik daudz. Nākamajā dienā jutos tik slima kā vēl nekad. Pārvietojos kā simtgadīga večiņa — maziem solīšiem uz darbu ierasto piecu minūšu vietā tipināju veselas 20. Vislielākās mocības bija aizšņorēt kurpes. Manas ciešanas vēl pastiprināja zemē nokritušais maks, kura pacelšana todien bija mans lielākais varoņdarbs. Nezinu, kā jūtas cilvēki, kuri iekļuvuši virpuļviesuļa epicentrā, bet es jutos kā dabas katastrofas upuris — salauzta un sapluinīta. To jau saprotu, ka kustības vajag, tāpēc laikam vairāk pievērsīšos veikalu apceļošanas sportam, jo, kāpēc gan jāmodina muskuļi, kuri grib gulēt? Lai guļ, tie man netraucē!
Izabella
