Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” atklāta koktēlnieka Andra Meldera darbu izstāde. Tā būs apskatāma līdz novembra vidum.
Putniem cauri aug koki
Andris Melderis ir baldonietis, bet pašlaik dzīvo Rīgā.
“Koks latviešu mentalitātei ir tuvs materiāls, mums nav vajadzīgs marmors, mēs baudām koku,” izstādes atklāšanā sacīja muzeja direktore Dzintra Cepure, atzīstot, ka, iekārtojot izstādi, viņai darbus gribējies paglaudīt, jo līnijas, koka faktūra ir kā glāstu virziena apkopojums. Savus darbus mākslinieks taisījis lielākoties no oša, ozola, gobas.
“Mani pirmie darbi bija tautumeitas. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados kombinātā “Māksla” tautumeitas ražoja masveidā, tur toreiz strādāju. Tās bija ļoti populāras, darbus pirka daudzi ārzemnieki, arī ārzemju latvieši. Šādas tautumeitas ir daudzviet pasaulē, kur dzīvo latvieši,” stāsta Andris Melderis. “Stilizācijā no tautastērpiem aizgāju ļoti tālu, bet kopumā tie atstāj tautisku, latvisku iespaidu. Pavisam esmu izgatavojis ap 3000 tautumeitu, centos, lai būtu dažādas kompozīcijas, zīmējumi. Tautumeitas taisīju no oša, to saktā ir iestrādāts dzintars. Mana sieva Austra Meldere 70. gados bija Latvijā populārākā dzintara māksliniece. Man ir arī pārmests, ka es ar savām tautumeitām esot banāls.”
Aizkraukles māksliniece Ingūna Skuja tam nepiekrīt. “Tā nav, tautumeitas ir supermodernas, piemēram, šai tautumeitai ir tik skaisti mati. Te nekas nav banāls,” viņa saka. Vienu 70. gados taisītu darbu viņa pat nosauc par latviešu mandalu, savukārt citā darbā, kur putniem cauri aug koki, viņa ierauga spāņu gleznotāja Salvadora Dalī ietekmi.
“Sākumā man Dalī nebija prātā. To, ka darbs stilistiski līdzinās viņa darbiem, iedomājos pēc tam,” teic mākslinieks.
“Vairāk vai mazāk, bet sieviete ir darbu centrā,” izstādes atklāšanā secina Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums.
“Bet kā tad citādāk!” teic mākslinieks. “Vīrieša manos darbos nav neviena, nekad viņus neesmu grebis, viņi nepadodas!”
Diplomdarbā izgatavo sekciju
Vairāki tūkstoši tautumeitu ir ļoti daudz. “Bet tie ir arī daudzi gadi,” saka mākslinieks. “Strādāju gandrīz 60 gadu — Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu pabeidzu 1959. gadā, Koktēlniecības nodaļā ieguvu kokapstrādes mākslinieka specialitāti. Mākslas akadēmijā neesmu mācījies. Tas, ka izvēlējos strādāt ar koku, ir pilnīga nejaušība. Baldones pamatskolā zīmēšanas skolotājs bija arī Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas skolotājs. Jautāju, kādu nodaļu viņš man ieteiktu? Teica — koka. Labi — ja koks, tad koks. Absolūti nezināju, kas tas ir, mājās neko nebiju grebis. Mans vecaistēvs bija galdnieks, bet, tā kā es ar viņu kopā nedzīvoju, viņš man neko neiemācīja.”
Jautāju, vai iepatikās strādāt ar koku? “Ja tu kaut ko esi sācis darīt, tad vienkārši dari, kamēr beigās iepatīkas — kad tu sāc varēt kaut ko darīt. Toreiz mani skolotāji bija Voldemārs Tiltiņš, nepārspēts kokgriezumu meistars, un Marta Staņa, Dailes teātra arhitekte, kura man mācīja kompozīciju. Diplomdarbā izgatavoju sekciju ar trijiem korpusiem, to uztaisīju un virsmā iestrādāju intarsiju — krāsainus finiera gabaliņus kā mozaīku. Mēbeles kopš tā laika vairs neesmu gatavojis, tikai kokgriezumus, jo sāku nodarboties ar tiem.”
Lai grebtu, vajag lielu spēku? “Nē, bet vajag lielu iztēli, bez tās jau nevar,” saka mākslinieks. “Kad sāku strādāt kombinātā “Māksla”, mans pirmais priekšnieks bija Žanis Ventaskrasts, kādreiz ļoti populārs mākslinieks, viņš veidoja zīmējumus gobelēniem. Žurnālā “Atpūta” bija ļoti daudz viņa darbu. Visu bērnību un jaunību esmu pavadījis kopā ar žurnālu “Atpūta” — vecaistēvs bija iesējis lielu kaudzi. Man ļoti patika lasīt. 6. klasē vecajā drukā žurnālā izlasīju visu Viļa Lāča romānu “Vecā jūrnieku ligzda”, žurnāls bija izdots pagājušā gadsimt divdesmitajos gados. Tajā laikā vecajā drukā vēl bija daudz grāmatu, šodien visi aizmirsuši, ka tāda druka vispār ir bijusi.”
Vīram uzdāvina cigāru kasti
Mākslinieks rāda savus darbus, piemēram, kokā izgrebtas vīnogas. Dažādus mēbeļu rotājumus kokā viņš gatavojis bagātiem cilvēkiem — viņi pasūtījuši mākslinieciski veidotas koka apdares kamīniem, gultām, skapjiem, plauktiem, gleznu rāmjiem. “Pasūtīja ne jau tieši man, es biju tikai izpildītājs. Viens no neparastākajiem darbiem bija paliela cigāru kaste. Bankas prezidents tolaik sievai uzdāvināja automašīnu, bet sieva viņam greznu cigāru kasti. Kā sauca bankas prezidentu, to gan vairs neatceros,” stāsta mākslinieks. “Reiz kāds bagātnieks pasūtīja bāra leti ar kokgriezumiem, tā bija viņa mājās. Tos gatavojām jau pēc gataviem zīmējumiem. Esmu grebis arī aizslietņus.”
Ar kādu grebumu bagātnieks grib gultu? “Ar klasiku, piemēram, ar lauru lapu, ziedu motīviem, gliemežvākiem. Ar ozollapām — kā nu kuram patīk,” teic Andris Melderis. “Interjera priekšmetus esmu gatavojis kopā ar mākslinieku Arturu Ņikitinu. Daudzi darbi bijuši izstādēs kopā ar citiem māksliniekiem.”
Andris Melderis rāda grāmatu “Latviešu mūsdienu lietišķā māksla”, izdotu 1983. gadā, tajā ir viņa un citu mākslinieku darbu fotogrāfijas. Viens grāmatā ietvertais lielformāta darbs redzams izstādē — tas esot bijis par lielu, lai Mākslas muzejs iegādātos, neesot tik daudz vietas, kur glabāt. Tas glabājas mākslinieka privātmājā. Muzejs nopircis kādu darbu no visām izstādēm, kurās viņš ir piedalījies. Darbus iegādājies arī Lietišķās mākslas muzejs.
Rīgā, Melngalvju namā, vienas gleznas rāmis ir Andra Meldera darbs, savukārt Saeimas nama durvis rotā viņa gatavoti apaļi kokgrebumi — bieži pie tām tiek intervēti Saeimas deputāti, un durvis redzamas fonā.
Mākslas darbs
no pagales
“Reiz kurināju krāsni un ieraudzīju vienu malkas pagali, ļoti īpatnējs egles koka zara veidojums, savdabīga struktūra. No egles parasti neviens neko negriež. Lai to saglabātu, pagali izrāvu no krāsns un uztaisīju darbu,” stāsta mākslinieks. “Ieraudzīju divus dēļus, tajos ir koka dobums. Izskatījās ļoti skaisti, piemeklēju klāt atbilstošas kompozīcijas. Šajā darbā ir aparts lauks, pa kuru tek upīte ar saviem dabīgajiem līkumiem. Bet šajā darbā ir līniju rotaļas. Te mans iemīļotais spoguļattēls — kopā divi vienādi darbi, tā tie bagātīgāk izskatās.”
Vairāki darbi nesen gatavoti no melnā ozola. “Kādus 400 — 500 gadus ozols bija nogulējis Gaujā, paliekot melns, un kādus 40 gadus gaidīja savu brīdi, kad to paņemšu,” stāsta mākslinieks. Tā kā daudz laika man nebija atlicis, izgatavoju, lai koks neaizietu zudībā. Var teikt, ka uztaisīju aiz skopuma — lai pēc manas nāves kāds materiālus nesadedzina krāsnī. Bet šis darbs izgatavots no pelēkā ozola — tas upē gulējis kādus 100 gadus un vēl nav palicis melns.”
“Darbi no melnā ozola ir ļoti skaisti,” atzīst Ingūna Skuja. “Interesanti zināt, cik tie maksā?”
“Pēdējos 30 gadus neko neesmu pārdevis,” saka Andris Melderis. Viņš stāsta, ka agrāk darbus pirka mākslas salonos, padomju laikos mākslinieks šādos salonos bija “zirgā”, taču tie viens pēc otra bankrotēja.
Modernā paaudze to vairs nespēj
Kāpēc pašlaik vairs nav mākslinieku, kas veidotu šādus darbus? “Visi mani kolēģi, ar kuriem kādreiz kopā piedalījos izstādēs, ir nomiruši krietni pasen, esmu palicis pēdējais. Pārējie ir modernā paaudze, kas uz šādiem darbiem vairs nav spējīgi.”
Jautāju — kāpēc nav spējīgi? “Jāstrādā! Un kurš šodien grib strādāt?” atbild mākslinieks. “Viena tautumeita top sešas, septiņas stundas. Lai izgrebtu ābeles kokgriezumu, vajag divdesmit stundu. Vīnogas jāgrebj lēni, pamatīgi, ar mīlestību, un tur jau aiziet trīsdesmit, četrdesmit stundas. Var jau arī haltūrēt un uztaisīt uz pusi ātrāk — viss atkarīgs no attieksmes. Esmu grebis arī kuģīšus, Rīgas skatus, bet tie ir tik populāri, ka negribēju šeit samaitāt kopējo iespaidu.”
Būvgaldnieks Toms Prokofjevs no Rīgas, kurš septiņus gadus nostrādājis par restauratoru, izstādes atklāšanā teic — kādreiz esot kaut ko pagrebis, taču tas ir ļoti sarežģīts darbs, jāizjūt katra koka šķiedra. “Materiālu var sabojāt viens un divi, ja nezini, kā pareizi darīt,” viņš saka.
“Es pārliecinājos, ka esmu vien darbarīks Dieva rokās. Mana patiesā realitāte ir ilūzijas un fantāzija. Manas dzīves skaistums un prieks izpaužas nejaušībās un detaļās,” tā par sevi izstādes anotācijā raksta Andris Melderis. ◆
Andris Melderis dzimis 1938. gadā. Viņš pieder koktēlniekiem ar izteikti romantisku daiļrades ievirzi. Viņa galvenais darbības lauks — sienas dekori. To ierosmju avoti tiek meklēti folkloras sižetos un tēlos, dažkārt arī tautas kokgriezumu, īpaši ornamenta elementu un to kārtojuma principu, savdabīgi attālinātā izmantojumā. Viņa griezumu plastika ir plūstoša, brīva, ritmiski mainīga, mūsdienīgi nemierīga.
Anda Muižniece
(Mākslas fonds, 1983. gads)
