(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 26. septembra numurā.)
No lietuviešiem var pamācīties
Mums problēmas sagādā tas, ka apraksti pie eksponātiem ir tikai lietuviešu un angļu valodā. Ja tās nesaprot, atliek vien nojaust, kas tur rakstīts. Par 10 eiro gan var izmantot audiogidu, kur stāstījums ierunāts arī krievu valodā. Šajā muzejā to personu kategoriju sarakstā, kam pienākas atlaides, pirmo reizi ieraugu, ka tās ir 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem. Latvijā atlaides barikāžu dalībniekiem neesmu redzējusi nevienā muzejā, un te nu mūsējie no lietuviešiem noteikti varētu pamācīties. Dzintara muzejā palūdzam Palangas karti, lai saprastu, kurp doties tālāk, jo daudzviet ne tikai lauku apvidos, bet arī pilsētā nav interneta pārklājuma, un mūsu “Waze” nedarbojas. Tāpēc ieteiktu drošības pēc sagādāt kartes papīra formātā. Palangā tas gan izrādās pagrūti izdarāms, jo to nav nevienā suvenīru veikalā, pa ceļam nemanām arī nevienu grāmatu veikalu, bet infocentrs ir tālu. Paldies muzeja darbiniecēm!
Matiem plīvojot
Ievērojam, ka lielākā daļa atpūtnieku pārvietojas ar velosipēdiem, velokartiem un dažādiem elektrobraucamajiem ar diviem, trijiem un četriem riteņiem. Tas arī saprotams, jo te piejūras rajonā ir ļoti labi attīstīta veloinfrastruktūra. Izbūvēti veloceliņi, kartē iezīmēti velomaršruti, ir ērta braucamo noma. No Palangas līdz Klaipēdai gar jūras krastu ir veloceliņi un maršruti aptuveni 40 kilometru garumā. Un tas nav arī dārgi: velosipēda noma maksā divus eiro stundā, elektromotorollers — 15 — 20 eiro. Lai visu ātri apskatītu, tas ir ērtākais pārvietošanās veids, un arī mēs nolemjam noīrēt spoži sarkanu elektromotorolleru. Apbrīnojama ir nomas darbinieku uzticība. Ieskatījušies manā pasē, puiši dod mums motorollera atslēgas un saka, ka jāmaksā būs tad, kad atbrauksim atpakaļ. Pirmais, kas ienāk prātā, ka Latvijā par šādu vairāk nekā tūkstoš eiro vērta braucamā nomu noteikti būtu jāiemaksā pamatīga drošības nauda un vēl pase ķīlā būtu jāatstāj. Traucamies pa veloceliņiem tā, ka vējš plīvo matos. Brīnišķīga brīvības un miera sajūta. Aizbraucam vēlreiz līdz pils parkam, kur neapskatīts palika Birutes kalns, kas ir sena svētnīca. Tas ir pils parka tālākajā nostūrī. Te dzīvojusi lietuviešu teiksmās pieminētā zalkšu karaliene Egle un svētās uguns sargātāja Birute, kuru apprecējis dižkunigaitis Ķēstutis — Lietuvas slavenākā valdnieka Vītauta Dižā tēvs. Interesanti, ka šī svētvieta Palangas augstākās kāpas pakājē mūsdienās pielāgota katoļticībai un to apmeklē ļoti daudz cilvēku, ticot, ka tā spēj darīt brīnumus. Klints un skulptūra tās pakājē izskatās iespaidīgi. Arī šurp svētību izlūgties ierodas ļoti daudz jaunlaulāto.
Cepelīni un vafeles
Dodamies atpakaļ uz pilsētas aktīvo centru. Vēl lēnām izbraucam Basanaviča gatvi, kas ir Palangas centrālā gājēju iela, kuru vēlāk izstaigājam arī kājām. Šādu dzīvības pilnu gājēju ieliņu te ir daudz — ar viesnīcām, restorāniem, SPA centriem, dažādiem tematiskiem krodziņiem, tirgotavām un izklaidēm bērniem un pieaugušajiem. Cenas te zemākas nekā tūrisma sezonā mūsu Jūrmalā un atšķirībā no Vecrīgas, kur lielākoties var dzirdēt angļu valodu, bet latviešu valoda ir retums, te pārsvarā skan dzimtā lietuviešu valoda. Šur tur dzirdama krievu valoda un tikai reti angļu vai kāda cita svešvaloda. Basanaviča gatvē aktīvās tūrisma sezonas laikā vien var pavadīt vairākas stundas. Ielu mākslinieki zīmē karikatūras vai uzskicē nopietnākus portretus, gleznotāji ielu stendos piedāvā savus darbus, kas inkrustēti ar šeit tradicionālo dzintaru. Tāpat arī suvenīru veikaliņi dzintara rotu pārbagāti. Smalki krogi, naktsklubi un parasti bistro piedāvā gan tradicionālos lietuviešu cepelīnus, gan smalkākus ēdienus. Te ļoti populāras ir turpat uz vietas ceptas mīkstās vafeles šokolādes glazūrā, kas nedaudz atgādina beļģu vafeles.
Ejot jūras virzienā, Basanaviča gatve atduras laukumā ar skaistu strūklaku centrā, bet tūristu ceļš ved vēl pārsimt metru tālāk uz slaveno jūras tiltu jeb Palangas molu, kas tiek uzskatīts par neoficiālu pilsētas simbolu. Tas stiepjas 470 metru tālu jūrā un ir L veida formā. Uz tā pulcējas gan simtiem tūristu, gan vietējie makšķernieki. Un, lai gan uz tilta margām ir norādes, ka te peldēties aizliegts, ik pa laikam var manīt kādu slapju pusaudzi vai jaunieti, kurš nupat izlīdis no ūdens.
Draudzīgais kempings
Pirmajai dienai arī pietiek, un jāsāk meklēt, kur pārnakšņot. Konstatējam, ka interneta atkal nav un mūsu pierakstītās kempingu adreses atrast nevarēsim, tāpēc nolemjam braukt Klaipēdas virzienā un stūrēt iekšā pirmajā kempingā, uz kuru būs norāde. Pāris kilometru aiz pilsētas ir liela norāde “Palangas kempings”, kur mūs laipni uzņem. Te var noīrēt istabu kopmītņu tipa ēkā, dzīvot kemperī jeb pārvietojamajā mājā uz riteņiem, ir telšu laukums un plaša automašīnu stāvvieta. Kempinga teritorija iežogota, apsargāta, drošībai notiek videonovērošana, un pārvaldnieks rūpīgi raugās, lai tā iemītnieki netraucētu citiem ar skaļu mūziku vai bļaustīšanos. Te ir arī neliels krodziņš, kur vakarā baudīt leišu alu vai apēst kādu hotdogu. Un beidzot ir arī internets, kuru tik neveiksmīgi mēģinājām “ķert” Palangas ielās. Aizstaigājam līdz jūrai, kas ir 400 metru attālumā. Naksnīgā pastaiga pa liedagu, vēsais jūras vējš un aizvadītā diena uzdzen pamatīgu miegu.
Senā kūrorta elpa
Otrās dienas rītā jau agri dodamies uz Klaipēdu un ar prāmi pārceļamies uz Neringu. Tā kā Jūras muzejs un delfinārijs atvērts tikai no pulksten 11, dodamies apskatīt Jodkranti. Deviņos rītā pilsētiņa vēl tikai mostas. Krodziņos klāj brokastu galdu, miniatūros dārziņos atpūtnieki rāmi bauda rīta kafiju, ielās manāmi daži rīta skrējēji, bet parkā dāmas pulcējas uz jogas nodarbībām dabā. Vairāki nami, kuru arhitektūra raksturīga 20.—30. gadu kūrortpilsētas viesnīcām, dziednīcām un atpūtas namiem, atgādina par to, ka te 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija populārs Vācijas kūrorts, bet no 1923. gada — Lietuvas. Arī šodien Jodkrantes iedzīvotāju galvenais ienākumu avots ir tūrisms. Tāpēc šajā mazajā piejūras pilsētiņā, kurā vienīgās ielas malā rindojas viena otrai līdzīgas tumši sarkanas un brūnas koka mājiņas, katrs brīvais stūrītis pielāgots atpūtnieku un tūristu izmitināšanai. Īres istabas iekārtotas verandās, bēniņos, tam pielāgoti šķūnīši un saimniecības ēkas. Katrā otrajā namiņā pārdod svaigas un kūpinātas zivis. Agrāk Jodkrante bija zvejnieku ciemats, un acīmredzot arī šodien šis senais rūpals nav aizmirsts.
(Turpmāk vēl.)
