(68. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
526. diena
Sākam savu lidojumu ceļu. Mūsu lidojums ir septiņos rītā, bet īsta gulēšana Bombejas skaistajā lidostā gan nesanāk. Ierodamies neilgi pēc divpadsmitiem, bet reģistrēšanās sākas jau drīz pēc diviem! Ļoti daudz cilvēku.
Mums ir lielās somas — abas 20 kg. Un smieklīga rokas bagāža: viena soma pilna ar grāmatām, otra — pilna ar roltoniem. Sapirkām īstu budžeta maltīti līdzi! Jācer, ka karsto ūdeni arī izdosies atrast.
Esam pareizajā lidostā un veiksmīgi reģistrējamies. Izejam pārbaudes, visi brīnās par tiem mūsu maisiem, un tad tradicionāli gar smaržām — sasmaržojamies un esam smuki. Divas stundiņas paguļam, un jau jākāpj lidmašīnā.
Šoreiz ļoti liela, gluži kā tā, ar kuru lidojām uz ASV, bet te viss tik glīti sagatavots — ir gan segas, gan spilveni. Austiņas, tv, zobu birstes, lūpu balzami utt.
Tātad — jābūt arī ēdienam! Vēl tās atlikušās divas stundas guļam, līdz saņemam savas brokastis. Tās jau nogulēt nedrīkst. Ceļā septiņu stundu lidojums, kas tagad jau liekas maz pēc tiem milzīgajiem vilciena pārbraucieniem. Un te neviens neatraugājas un nelaiž gāzes. Kā cilvēkos!
Izdodas gan pagulēt, gan noskatīties filmu un pat divreiz paēst! Tāds foršs lidojums.
Mūsu trešais biedrs noguļ ēšanu! Daži indieši atkal vemj. Laikam visneizturīgākā tauta.
Lidojam ar 716 km/h gandrīz 11 000 metru augstumā. Un tā arī sasniedzam Stambulu — vietu, kur pirms ilgāka laika veicām savu trakāko lidojumu dzīvē.
Lidosta ir liela. Atkal pārbaudes, bet šoreiz vairs nav atrodams karstais ūdens mūsu pusdienām… Esam sapirkuši to roltonu maisu un gatavi ēst. Āzijā — roltonu zemēs — tas bija pat ļoti iespējams.
Vienā kafejnīcā palūdzam karsto ūdeni, ēdināšanas zālē aplejam savus roltonus un piekožam maizīti. Uz mums skatās dīvaini, bet nu jau pie tā tik ļoti pierasts…
Tad laiks doties uz lidmašīnu. Bet kas notiek?
Atcerieties Zani un viņas vīru, kas mūs pagājušajā reizē Stambulas lidostā glāba? Viņiem šodien ir lidojums uz Rīgu no šīs pašas lidostas gandrīz tajā pašā laikā, kad mums! Mūsu lidojumu vārti ir pretim! Nu kā tas var būt?
To visu noskaidrojam sarakstoties — Zane izlasījusi mūsu ierakstu “feisbukā” un nu saka, ka lido uz Rīgu!
Mums sanāk saskrieties pēdējās minūtēs. Nu kas var būt vēl apbrīnojamāks?
Izrādās, ne tikai mums šodien ir svarīga diena, bet arī Zanei, kas kopā ar vīru tomēr uz visiem laikiem pārceļas uz Latviju. Iemesls? Turcijā vairs nav droši. Politika kļūst arvien sarežģītāka, un Latvija esot drošāks variants. Un tieši šodien viņi ir sapakojuši mantas un pārvācas. Mūsu lielās dienas sakrīt! Un mūsu ceļi krustojas!
Esam guvuši milzīgu pozitīvisma lādiņu un kāpjam nākamajā lidmašīnā — uz Parīzi. Mēs gan Rīgu sasniegsim tikai rīt. Bet tagad zinām, ka mūsu draugus noteikti Latvijā vēl satiksim.
Kāpjam lidmašīnā uz Franciju. Te rindās stāv tumšādainie cilvēki. Pavisam cits kontingents. Lidmašīnā gan daži haotiski un nemierīgi. Arī daži indieši vēl ceļo tālāk par Turciju!
“Turkish Airlines” mums patīk — atkal katram sarūpētas visādas lietas un ēdiens. Te pat mazo pudelīti vīna var pasūtīt! Baudām visu iespējamo, laikam par daudz ēdiena līdzi esam sarūpējuši.
Stambulā lidmašīna uzkavējas ilgāk — pat gaisa satiksme intensīva. Beidzot nokļūstam Francijā. Ārā iziet nesanāk, bet Stambulā jutām to auksto vēju. Nav vairs +37.
Arī cenas mūs šokē. Jā, esam Eiropā. Cik labi tomēr, ka vakariņās izdodas dabūt karsto ūdeni un pārsteigt lidostas apmeklētājus ar savu roltona ēšanu. Tagad atliek vien sagaidīt rītu un paspēt uz lidojumu. Tālāk jau tiksimies Latvijā!
532. diena
Esam mājās, mīļie!
Esam mājās — katru dienu ceļamies no mīkstas un siltas gultas, ēdam visgardākos ēdienus visā pasaulē un katru dienu redzam mūsu vismīļākos cilvēkus. Un milzīgs paldies viņiem par visskaistāko sagaidīšanu! Un, jā, mēs rakstām datorā.
Pēc lūguma varam pastāstīt par dažām lietām pēc atgriešanās.
Pirmais — kādas ir sajūtas, esot atpakaļ? Godīgi sakot, vēl joprojām galva griežas no šī straujo notikumu virpuļa un nav laikam īsti aptverts tas, kur esam, un tas, ar ko nu sākt. Vēl joprojām tikai sakām to “sveiki, Latvija!” un pielāgojamies. Sākumā gan bija dīvaini. Visdīvainākais — visur dzirdēt latviešu valodu. Saprast ikvienu un jau sākt domāt par savu sacīto. Laikam tā nepārtrauktā vides maiņa latviešu valodu bija izslēgusi no mūsu apziņas. Un tagad tā ir atpakaļ.
Interesanti bija runāt ar daudziem un dzirdēt to, ka te uz vietas jau nekas nav mainījies. Kā tad tā? Mēs jau bijām gatavi jauniem kalniem un citādiem saulrietiem, bet laikam tādā ierastā ikdienas gaitā laiks rit, īsti nekas krasi nemainās. Apsveicam visas jaunās māmiņas, kas mūs sagaidīja ar patiešām jaunām un skaistām ziņām!
Cilvēki Latvijā šķiet nedaudz noslēgtāki, daži pat liekas nedaudz apvainojušies, ka mums sanācis šādi apceļot pasauli. Bet mēs tiešām cenšamies paskaidrot — nē, mēs netērējām miljardus. Nu jau aprēķinātais kopējais budžets ir 13 680 eiro. Mēs nezinām īsti, kā justies tad, kad saņemam tās dīvainās frāzes “ar stopiem jau nemaz tā nevar” vai tādu noraidošu attieksmi. Tomēr ziniet — mums bija drosme, un tas jau ir tas galvenais. Drosme un uzdrīkstēšanās. Mēs nelielāmies. Vien atveram savu sirdi, lai dalītos visā ar jums. Vismīļākais paldies mūsu jaukajiem atbalstītājiem! Vispozitīvāko enerģiju guvām tieši no jums. Pārējie? Mēs vēl mēģināsim parādīt — kā tad īsti ir ceļot tā, kā mēs to darījām. Tur nav, ko apskaust. Jāpriecājas par paveikto un laimīgu nokļūšanu mājās.
Kopumā satiktie cilvēki mūsos izraisīja visdažādākās emocijas. No milzīga prieka līdz pat nesaprašanai.
Laikapstākļi gan mūs nepārsteidza. Gaidījām sniegputeni, bet mūs sagaidīja saule. Interesanti ir, braucot mašīnā, kad vēl joprojām pēc pusotra gada skan tās pašas dziesmas. Tagad sākam domāt: kā tas mums iepriekš netraucēja — visu laiku viens un tas pats?
Otrs visbiežāk uzdotais jautājums — kā mēs dzīvosim tālāk? Kādi plāni? Kā būs iespējams atgriezties ikdienā? Vēlamies atgādināt, ko jau rakstījām 17. mēneša kopsavilkumā. Mēs tā arī nebijām iegrimuši “pelēkajā rutīnā”, par kuru visi runā. Arī iepriekš visu gadu vienā vietā laikam neesam nodzīvojuši. Arī tagad sācies ļoti aizraujošs periods mūsu dzīvēs. No nelielās atpūtas metīsimies iekšā jaunos piedzīvojumos. Šis tas jau padomā. Bet pirms tam vēl sniegsim dažas intervijas, sagatavosim solītos videomateriālus un skaistu ceļojuma kopsavilkumu par katru valsti atsevišķi. Vēl taču darīt un darīt! Ar saviem plāniem, protams, turpināsim dalīties — tikai sekojot īstajiem paradumiem, no sākuma jāpaveic un tad jāsaka, iepriekš nav labi daudz runāt.
Tāpat ir ar mūsu ceļojumu. Tas paveikts. Šis trakais piedzīvojums! Tagad tikai jānotic! Un tad var sākt par to runāt vairāk un plašāk. Citur un tepat.
(Turpmāk vēl.)
