Senos laikos mūsu senči skandināja: “Rudentiņ, bagāts vīrs,/Daudz tu mums dāvināji:/ Pilnas klētis labībiņas,/Pilnas ķešas sudrabiņa.” Man gan labāk patiktu, ja varētu teikt: “Indriķīti, bagāts vīrs…” Rudens šogad manā dārzā ir galīgi izblamējies. Tā kā šodien ir rudens saulgrieži, kaut kā jāmēģina šim gadalaikam pielabināties. Viedos padomos lasīju, ka šis ir pateicības, izvērtēšanas un ražas apkopošanas laiks, lai redzētu, kā šajā gadā klājies, ko paturam, ko dodam prom. Un ko tad es varu izvērtēt, un kam tad es varu pateikties? Pupas zirņu lielumā, kartupeļi kā paipalu oliņas, sīpolus tik tikko saredzēt var, burkāni adāmadatas resnumā… Viens no ticējumiem vēsta — ja gurķi stipri dzeltē, tad ir pamats aizdomām, ka kāds nelabvēlis ar ļaunu aci augšanas laikā pirmo gurķi noskatījis. Bet, apžēliņ! Man gurķi nesen tik beidza ziedēt. Šis esot arī pārdomu laiks, kas mijoties ar pateicību senčiem. Jā, par āboliem gan viņiem esmu pateicīga. Lietus laikā tie peldēja pa dārzu, ar gumijniekiem kājās lasīju grozā. Tā ka galīgi tukšā tomēr neesmu. Izvārīšu ievārījumu un ziemā ēdīšu. Un kas man ko var padarīt? Ne Indriķis iespītēt, ne rudens lietavas pārsteigt!
