— Ja kādam pēkšņi sāk veikties, ne jau visi par to priecājas — ir tādi, kam par to sirds sāp, skauž tevi, aprunā, uzskata par miljonāri, kurai viss no debesīm nokritis, tāpēc aiztaupīsim viņiem raizes un intervijā iztiksim bez mana īstā vārda, —
smejot saka mana simpātiskā sarunu biedrene Laura (vārds mainīts). Sarunai viņu “noķēru” atvaļinājuma laikā Latvijā.
Uz šejieni viņa bija atbraukusi baudīt atvaļinājumu un pie reizes arī apmeklēt ārstus. Nekas jau nekaišot, vien pārbaudīties gribot. Laurai nesen apritēja 55 gadi (izskatās gan kā trīsdesmitgadniece), piecus pēdējos viņa pavadījusi Dānijā. Kā ir sākt dzīvi svešumā, kad bērni jau izauguši un pensija arī nav aiz kalniem, par šo un citiem jautājumiem intervija ar Lauru (vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”).
Tikai muļķīgi smaidīju
— Kardinālām pārmaiņām dzīvē lielākoties ļaujas gados jauni cilvēki. Ne velti ir teiciens — vecu koku nepārstādīsi. Kas tevi pamudināja doties prom no Latvijas?
— Tā nebija plānota bēgšana. Drīzāk gan stihiska, haotiska rīcība. Vienkārši nezināju, ko darīt, kā izdzīvot. Padomju laikos strādāju ēdināšanas uzņēmumos, bet, kad sākās krīzes laiki, paliku bez darba. To atradu Rīgā — man kādā uzņēmumā vienai bija jāpaēdina 150 cilvēku. Pēc darba biju galīgi salauzta, turklāt saņēmu ļoti mazu algu. No lielās slodzes pasliktinājās veselība. Bērni jau bija aizbraukuši uz ārzemēm, šad tad palīdzēja, bet arī viņiem pašiem tur bija jāatrod darbs un sevi jāpierāda. Turklāt mana ģimenes dzīve bija sašķobījusies. Galvenais — šeit neredzēju nekādas perspektīvas, tikai daudz darba un minimālu algu eksistēšanai. Un tad, tēlaini runājot, sekoja mans lēciens tumsā.
— Vai nebija bail vienai doties svešumā?
— Uz Dāniju devos viena, bet tur mani sagaidīja dēls, kura aicinājumam pamēģināt atrast darbu svešumā arī atsaucos. Viņš tur strādā jau gandrīz desmit gadu. Biju domājusi, ka tur uzturēšos ne vairāk kā trīs mēnešus, turklāt man nebija nekādas nojausmas, ko es varētu darīt. Un vēl — man nebija nekādu zināšanu ne angļu, ne dāņu valodā. Pirmās nedēļas man aizritēja, meklējot darbu. Kas gan mani gribēja ņemt strādāt, ja nevarēju pateikt ne vārda? Dēls bija gida un tulka lomā, bet es no runātā neko nesapratu. Varēju tikai muļķīgi smaidīt un māt ar galvu. Tāpēc arī darbs tūliņ rokās nedevās. Tikai pēc vairāku dienu staigāšanas triju dienu pārbaudē mani darbā pieņēma kāds ķīniešu pāris, kuram piederēja suši restorāns “Laky susi”.
Gals klāt!
— Un tad sākās vieglākas dienas?
— Nē. Darbs jau tur arī nebija nekāda medusmaize. Ceļā līdz darbam vien bija jāpavada pusotra stunda. Mani mācīja tīt suši visi ķīnieši pēc kārtas… Viņiem ļoti patīk kādu mācīt. Virtuvē kā jau virtuvē — ne tikai jātin suši, bet arī jāsagatavo, ko tajā likt iekšā. Tāpat viss jāsakārto, jātīra, jāmazgā. To dara visi bez izņēmuma. Turklāt darbalaiks patiešām nozīmēja laiku, kas veltīts darbam. Nedrīkstēja būt mierā ne mirkli. Mūs visu laiku kāds uzraudzīja (kā cietumā). Darbs sākās plkst. 12, strādājām līdz 21.30, pusdienas laiks — 40 minūtes. Pēc darba no grāmatas mācījos valodu, cik nu pati varēju. Darbā pierakstīju biežāk lietotās frāzes, klausījos izrunā. Lēnītēm sāku apjaust, kas ir kas. To sajūtu grūti izstāstīt — tu brauc autobusā vai esi darbā, visi kaut ko runā, smejas, bet tu jūties kā no mēness nokritis, jo nekā nesaproti. Tā es vairāk nekā divus gadus mocījos — katru vakaru mācījos un raudāju. Nav izmērāms, cik asaru izraudāju. Mani laimīgākie mirkļi bija, kad kaut kur izdzirdēju latviešu valodu — gāju klāt pie cilvēkiem, lai iepazītos. Tā es iemantoju dažus draugus. Cenšamies viens otram palīdzēt, kontaktējamies. Pēc tam jau sākās labāki laiki — iegādājos datoru, labāko mobilo tālruni ar internetu, līdz ar to mācīties kļuva vieglāk. Klausījos audioierakstus un lēnītēm sāku runāt, kaut nepareizi, bet runāju, galvenais, lai mani saprot un es saprotu. Bet sākums patiešām bija ļoti grūts — mocīja depresija, domāju, gals klāt…
— Bet tev taču bija iespēja atgriezties Latvijā!
— Jā, bija, bet ar katru grūto brīdi manī auga arī spīts: es taču varu, es izdarīšu! Turklāt vēl iedomājos, kā daža laba paziņa aiz muguras klačos: redz, nu, aizskrēja kā vējaslota un aplauzās! Nē, es vairs nespēju atgriezties, sapratu, ka Dānijā palikšu ilgāk nekā trīs mēnešus.
Antidepresants — puķes
— Kā tiki galā ar depresiju?
— No skumjām pēc mājām un depresijas mani paglāba visparastākā zemīte. Pie ēkas, kurā dzīvoju (tajā ir desmit istabiņas), pagalmā gar sētu ir metru plata un 13 soļu gara zemes strēle, tā bija galīgi aizaugusi. Sāku to rušināt, stādīt puķītes, iedēstīju kādu gurķu, tomātu, kabaču stādiņu, un jau palika vieglāk ap sirdi. Tagad mans zemes gabaliņš ir vienos ziedos no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Visi, kas ienāk pagalmā, par to brīnās un saka lielu paldies par radīto skaistumu. Šis dārziņš man atgādina Latviju.
— Droši vien gandarījumu deva arī nopelnītā alga?
— Sākumā noteikti nē. Dānijai tā bija ļoti maza alga. Ķīnieši ir ļoti skopi, maksā minimumu. Kad visu nomaksāju, nekā daudz pāri nepalika. Naudu sūtīju arī uz Latviju, jo tētis bija ļoti slims.
— Strādājot tur, tu esi iepazinusi dažādu tautību cilvēkus. Kādi tev viņi šķiet?
— Man lielāka saskarsme iznākusi ar ķīniešiem. Viņi ir izpalīdzīgi, ļoti ģimeniski, viens otru velk ārā no savas Ķīnas, turklāt viņu ģimenēs ir ļoti daudz. Ja tēvam bija astoņi brāļi, mātei deviņas māsas, tad parēķini, cik radu sanāk! Dānijā var sastapt iedzīvotājus no visas pasaules. Šeit ir daudz iebraucēju no Āfrikas valstīm, Turcijas, Indijas. Man kolēģi restorānā bijuši no Grieķijas, Polijas, Bulgārijas, Āfrikas, Pakistānas, Portugāles, Lietuvas, Igaunijas, arī no Latvijas… Pārsvarā tie ir studenti, kuri nedaudz pastrādā un aiziet.
— Kas tev ir Latvija?
— Visskaistākā zeme pasaulē. Goda vārds.
Strādā bez
brīvdienām
— Cik ilgi vēl plāno palikt Dānijā?
— Pēc pieciem gadiem varēšu saņemt dāņu vidējo pensiju, bet, tā kā man vēl nebūs vajadzīgais vecums, strādāšu, līdz sasniegšu pensijas vecumu, un tad braukšu uz Latviju. Ko es ātrāk te darīšu? Sievietei 60 gados darbu atrast neiespējami.
— Kur tu tagad strādā?
— Vēl tajā pašā suši bārā, es jau tur kā veterāns, bet strādāju mazāku slodzi — 15 — 20 stundas nedēļā. Dabūju uzkopšanas darbus divos birojos un vēl pāris reižu mēnesī braucu tīrīt privātmāju kādai jaukai dāņu ģimenītei. Šie darbiņi ir daudz labāk apmaksāti. Strādāju bez brīvdienām, retu reizi izdodas izbrīvēt vienu mēnesī.
— Vai piekrīti uzskatam, ka nauda nedara laimīgu, bet nomierina?
— Par laimi nezinu, bet tas, ka tās pietiekamība nomierina un liek justies stabili, gan ir fakts. Nauda jau te tāpat tiek krāta, un tikai tad var atļauties nopirkt kaut ko lielāku. Fakts arī tas, ka lielākā naudas summa tiek iztērēta Latvijā.
Dzīvnieku un
suvenīru cienītāji
— Kādi tev šķiet dāņi?
— Kāds nu kurš — tāpat kā latvieši. Korekti, laipni, atsaucīgi, vienmēr visus sveicinās un laipni, vēlēdami jauku dienu, atvadīsies. Viņi ir jautri tusētāji. Viņiem patīk labi paēst, viņi ēd visur, dažos veikalos pat ir galds, kur var pienākt un paēst. Dāņi ir lieli pīpmaņi, to dara gandrīz visi — jauni, veci, slimi, veseli. Un vēl — tie ir cilvēki, kuriem mājā noteikti ir veranda. Jocīgi man šķiet arī tas, ka viņu logi ir bez aizkariem. Vakaros var redzēt, kā kurš iekārtojis savu privātmāju. Dāņiem iecienītas ir dažādas veclaicīgas mantas, mēbeles. Savukārt suvenīri viņiem istabās salikti uz visiem iespējamajiem plauktiem un palodzēm. Katram dānim birojā uz galda ir ģimenes foto vai vairākas bildes ar bērniem, suņiem un kaķiem. Viņiem ļoti patīk mājdzīvnieki, dažkārt šķiet, ka viņi ir pat svarīgāki par bērniem. Ielās klaiņojam neredz ne suņus, ne kaķus.
Par sievietēm runājot, ir jau dažas dāmas stilīgas, bet pārsvarā nevarētu teikt, ka te ir, ko pamācīties. Sievietes ikdienā valkā sporta bikses, botas. Sirmos matus necenšas krāsot kā mēs, latvietes. Ja izeju ārā sapucēta, tad, protams, kāds atskatās, uzpīpina un biežāk saka: hai! Čau! Dāņiem ļoti modē tetovējumi, tāds ir teju katrai sievietei, arī gados.
Kursē pēc zvaigznēm
— Kas tevi kaitina Dānijā?
— Vilcienu kustība. Tie kursē pēc zvaigznēm, nesaprotu, kāpēc te vispār ir vilcienu saraksti! Tie gandrīz vienmēr kavējas, ja arī vilciens brauc, tad pēkšņi apstājas, jo esot pārkarsis?! Tad gaidi nākamo vilcienu. Ja būs lielāks vējš, nekursēs ne vilcieni, ne autobuss. Ir bijis tā, ka es no Latvijas atlidoju vienā stundā un 20 minūtēs, bet no Kopenhāgenas līdz mājām 60 kilometru braucu trīs — četras stundas. Un tas nav viens gadījums. Cik nu man iznākusi saskare un arī no citiem dzirdēts, nevaru teikt pašu labāko par veselības aprūpi, lai gan tā ir bez maksas. Visi, kuriem rodas veselības problēmas, ārstēties brauc uz mājām, īpaši ķīnieši.
— Vai ir kas tāds, ko vēlētos aizņemties no dāņiem?
— Tas ir viņu labais garastāvoklis un tradīcija pateikties jebkuram cilvēkam, kuru viņš saticis. Varbūt tāpēc viņos ir tāds miers.
— Tad jau mēs šodien varam atvadīties dāņu stilā?
— Nav jau nemaz jābūt dānim, lai otram pateiktu: “Viss labākais, kas šodien manā dzīvē notika, ir tas, ka man bija iespēja pasēdēt kopā ar tevi un parunāties.”
***
— Zinu, ka bērzs, kas te, Latvijā, ir aiz loga, mani vienmēr gaida. Tāda nav nekur citur. Un es atgriezīšos, bet tikai vēlāk, — sarunas nobeigumā saka Laura. ◆
