Ielūkojos “draugos”, un mani pārņēma mazvērtības komplekss un rudenīga nostalģija. Visi tik talantīgi, raksta dzejoļus, atklāj savus garadarbus tautai. Iedomājieties, pat kaimiņu Ludim uzdzirkstījis dievišķā talanta ugunskurs, katru nedēļu pa ducim dzejoļu publicē, bet man nav, ar ko padižoties. Nolēmu ieiet sevī, kā dara lieli dzejnieki, un piespiest uzrakstīt katru dienu pa vienam dzejolim. Atcerējos Čehova teicienu: “Īsi, tātad talantīgi!”, tāpēc maniem dzejoļiem būs tikai divas rindas. Kas tad tas par dzejnieku, kurš neraksta par mīlestību? Arī mans pirmais dzejolis ”Peldētājs” ir par mīlestību: “Tavos acu ezeros/ Peldu rītos, vakaros.” Savu garadarbu nolasīju draudzenēm pa tālruni. Viņas ir sajūsmā. Saka, ka man patiešām ir talants. Pozitīvās atsauksmes mani iedvesmoja neapstāties pie sasniegtā. Nākamais dzejolis bija par alkām pēc labestības. “Gribu visiem vienmēr palīdzēt,/ Kaut vai puķudobi izravēt!” Savukārt nākamajā ietvēru ilgas pēc cilvēciskas sapratnes: “Es prasts cilvēciņš, kam grauž,/ Ka citi cilvēki man skauž.” Kad uzrakstīšu 50 divrindes, publicēšos “draugos”. Domāju, man būs daudz sekotāju, jo manas divrindes visi vismaz izlasīs līdz beigām.
Izabella
