Tā kā piederu domubiedru grupai “Ja tev kaut kas sāp, tātad esi dzīvs”, arvien biežāk apmeklēju ārstniecības iestādes. Esmu secinājusi, ka patiesībā mūsu veselības sistēmā galvenais ir paplašināt cilvēku redzesloku, ievilinot viņus piespiedu ekskursijās, jo tas taču sen zināms — jo vairāk kusties, jo veselāks esi! Piemēram, kad tad pensionārs tāpat vien brauks uz Rīgu? Viņam taču vieglāk pačīkstēt, ka tādu greznību nevar atļauties. Taču, kad viņam nozīmē kādus izmeklējumus vai procedūras, brauc neatskatīdamies. Indriķim, piemēram, ārsts nozīmēja sirds izmeklējumu — lūk, mums kolosāla iespēja aizbraukt uz Jēkabpili vai Ogri. Kad pirms gada satikos ar bijušajām skolasbiedrenēm, sapratu, ka esmu galīgi atpalikusi no dzīves — jebkurš normāls cilvēks bijis nosūtīts uz magnētisko rezonansi. Es arī aizgāju pie ārsta un dabūju norīkojumu — jāzina taču, kas notiek organisma iekšienē. Labi, ka tā izdarīju — vismaz bija iemesls aizbraukt uz Rīgu. Dzirdēju, ka labs ķirurgs esot Madonā. Man ceļgals ļoti sāp. Jāpaprasa nosūtīju.
