Iesaka Iveta Skaba, korektore
Nacionālā kino centra programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” tapusi filma “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, kas kinoteātros skatāma jau no 18. augusta. Tā pieteikta kā filma ģimenei. Divu nedēļu laikā to noskatījušies gandrīz
17 000 cilvēku visā Latvijā.
Filmas sižets ir šāds: astoņgadīgo Oskaru aizsūta uz mazpilsētu pie vecvecākiem, lai pasargātu no kaitīgās datora ietekmes. Taču draudzība neveidojas. Vectēvs Paulis Kode Oskaram liek mazgāt savu krūzi, pretējā gadījumā tā nonāk atkritumu spainī, palīdzēt darbos, nepērk jaunas botas un datora procesoru. Tāds vectēvs Oskaram nepatīk, starp opi un mazdēlu sākas cīniņš, un drīz vien mazpilsētā izplatās ziņa, ka vecais Kode “miris”. “Zibens novedēja” lomu uzņemas vecmāmiņa, bijusī skolotāja, kura sava kādreizējā audzēkņa dēļ palikusi bez darba, jo izmanīgais vietējās pašvaldības deputāts skolu pārdevis. Tomēr savu skolotāju viņš nav aizmirsis — piedāvā labi apmaksātu darbu, tikai neatklāj, kādu. Vēršanās pret negodīgo darboni satuvina vectētiņu un mazdēlu, un visbeidzot viņi kļūst par labiem draugiem.
Oskars (Jānis Markuss Eglītis, izraudzīts no 800 pretendentiem uz šo lomu) ir mūsdienīgs bērns, kurš laiku pavada, “sēžot” datorā un telefonā, uz katra soļa uzņem pašbildes jeb selfijus, šad tad parotaļājas ar kaimiņu meiteni Olgu (Eva Ozola). Zēns labi pārzina apģērba un apavu zīmolus, zina, kura ir viņa botu firma, un uzskata, ka tikai tās ir labas, nevis citas, kuras domā nopirkt vectēvs. Tādas Oskaram nav vajadzīgas, un viņš izvēlas staigāt čībās, kam nogriezti purngali. Puikam visas opja prasības šķiet drakoniskas, neizprotamas un neizpildāmas, tāpēc viņš nevēlas atlikušās brīvdienas pavadīt mazpilsētā.
Mārtiņa Vilsona atveidotais vectēvs, kā filmā izskan, trakais Paulis Kode, ir īstens Latvijas patriots, vīrs ar zelta rokām. Sava dzimtā zemīte jāmīl, strādāt jāmācās jau no mazotnes, katrs darbs jāpadara kārtīgi un atbildīgi, visas lietas ir jātaupa, bailes nekad nav jāizrāda, nevienam nav jāpazemojas — tāda ir vectēva dzīves pārliecība. Savukārt Akvelīnas Līvmanes vecmāmiņa ir sirsnīga un inteliģenta, katrā cenšas saskatīt labo un par visu vairāk vēlas, lai starp vīru un mazdēlu valdītu sirsnība un mīlestība.
Šo filmu, manuprāt, ir vērts redzēt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir jauka un sirsnīga filma visai ģimenei.
Otrkārt, filmas režisors ir Varis Brasla, kuram šī nav pirmā bērnu filma, atcerēsimies “Emīla nedarbus”, “Ziemassvētku jampadraci”, “Ūdensbumbu resnajam runcim”, un tagad šīm jaukajām filmām piepulcējies arī “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”. Scenāriju gan šai, gan nosauktajām filmām, kā arī citām rakstījis Alvis Lapiņš. Domāju, tandēms “Brasla—Lapiņš” jau norāda, ka tā būs filma ar dziļumu, burvīgu humora izjūtu, ar kādu zemtekstu, ko, iespējams, apjautīsim tikai pēc filmas noskatīšanās. Kā raksta kinokritiķis Aivars Madris: “No Braslas un Lapiņa dueta robežu pārkāpšanu neviens negaida, tam jābūt klasiskam, gaumīgam, visām politkorektuma prasībām atbilstošam kino, kas arī nofilmēts un salikts kopā bez liekas “māžošanās”.”
Treškārt, filmā ievijas patriotiska nots, to pastiprina arī fonā neuzkrītoši skanošā Imanta Kalniņa melodija “Veltījums Tautas frontei”. Patriotismu mazajam Oskaram cenšas ieaudzināt vecmāmiņa, stāstot un rādot fotogrāfiju no “Baltijas ceļa”, kurā abi vecvecāki piedalījušies, gan pēc kārtējā zēna nedarba, kurš vērsts pret vectēvu, atklājot, kādu varoņdarbu opis savulaik paveicis — padomju gados pie ūdenstorņa piestiprinājis sarkanbaltsarkano karogu, par ko ticis izsūtīts uz lēģeri. Savdabīgi to dara arī vectēvs, nepakļaujoties pašvaldības deputāta Modra Kalnākāpēja “ieteikumam” īstajiem čomiem pārdot zemesgabalu skaistā vietā pie ezera mazpilsētas nākotnes vārdā. Darījums nenotiek, jo, lai kāds zemes gabaliņš, liels vai mao, bet tā ir daļa no tevis paša, no Latvijas, kas jāsaglabā nākamajām paaudzēm.
Šķiet, filmas veidotāji gribējuši ne tikai attēlot mazdēla un vectēva cīkstēšanos, bet arī pievērst uzmanību tam, kas šodien notiek Latvijā — bērnu pārliekā aizraušanās ar modernajām tehnoloģijām, mazās skolu slēgšana, bezdarbs un lauku izmiršana, vecākās paaudzes skarbais liktenis (to filmā lieliski parāda Ulda Dumpja personāžs, kuru dēls nogādā pansionātā), vispārēja sabiedrības degradācija, aizmirstot par vērtībām un tautas gara bagātībām, vietvaras patvaļa (Mārtiņa Meiera atveidotais tautaskalps Modris Kalnākāpējs, kurš saskarsmē ar iedzīvotājiem uzlicis muļķīša masku, taču “bīda” lielus darījumus).
Protams, var piekrist kinokritiķim Aivaram Madrim, ka, skatoties filmu, neizpratne rodas, kāpēc mazpilsētā ir tikai viens likumsargs, proti, pašvaldības policists (Lauris Dzelzītis), kurš visu laiku vicina melnbalto ceļu policista zizli un izmeklē civilprasības, kā pašvaldības deputāts vienpersoniski var slēgt un notirgot skolu, pensionēts ārsts lūdz uzmūrēt savā miteklī kamīnu un drīz vien dodas uz pansionātu? Nebūšu oriģināla, ja teikšu — filmā iespējams viss. Varbūt nav jāpiesienas šīm niansēm, bet vienkārši jāizbauda tas, ko Varis Brasla ar savu radošo komandu paveicis.
Filmā redzēsiet arī Alisi Polačenko (skatītājiem pazīstama kā Jolanta seriālā “Viņas melo labāk”) u. c.
