(65. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
461. diena
Šodien atkal agri jāceļas un stunda ceļā uz vēstniecību.
Var redzēt, ka tiešām ir darbadiena — satiksme desmitreiz intensīvāka nekā citās dienās.
Nokļūstam vēstniecībā. Un tur, protams, viss neiet tik viegli, kā cerēts.
Visi dokumenti ir, un esam sagatavojušies. Taču mums pēkšņi prasa biļetes atpakaļceļam no Taizemes. Ko?! Noteikumi laikam katrā valstī atšķiras. Bet vīza vēl joprojām ir bez maksas.
Varētu jau sataisīt viltus biļetes, bet tas aizņemtu krietnu laiciņu. Sākam skaidrot, ka no Taizemes aizbrauksim ar autobusu. Mums jau viena Taizemes vīza bijusi, un nemaz tur nepalikām visu iespējamo laiku. Kāpēc lai tagad nevarētu vēlreiz doties brīvi uz šo valsti? Mums prasa, uz kurieni dosimies. Sakām, ka uz Indiju. Tad vajagot lidojumu uz Indiju.
Sakām, ka brauksim caur Mjanmu un tās vīzu taisīsim Taizemē. Beidzot vīrietis piekrīt, bet liek mums taisīt Indijas vīzas kopijas.
Te viņi atbalsta viens otra pelnīšanas veidus — kopētavas tuvumā nav, bet ārpusē gaida motociklists, kas brauc taisīt visas kopijas pats. Sākumā domājām, ka vīrs tepat kaut kur taisīs kopijas, bet viņš paņem papīrus un sāk braukt prom ar mūsu pasēm. Pasaucam viņu atpakaļ un salamājam. Viņš apmulsis skaidro, ka jābrauc ar moci kaut kur taisīt šīs kopijas. Negribam dot vīram dokumentus rokās, bet apsargs saka, ka tā te tas notiek — viss ir droši, un citu variantu nav. Tā nu vīrietis ar moci aizbrauc ar mūsu pasēm.
Atbrauc atpakaļ ar vienu Indijas vīzas kopiju un otru nepareizu un vēl prasa 2 dolārus par katru. Sakām, ka maksāsim dolāru kopā, un lai aizbrauc uztaisīt pareizo kopiju.
Visus dokumentus saņēmuši, dodamies atkal nodot pases. Taču mūsu vīrietis pazudis un tante priekšā. Savukārt viņai vienalga par Indijas vīzu — prasa mums aviobiļetes ārpus Taizemes. Jau paliekam nepacietīgāki, sākam skaidrot visu no jauna, bet sieviete nepiekāpjas. Tad viņai pēkšņi vajag arī bankas izrakstu. Sakām, lai sauc atpakaļ vīrieti. Kad viņš atnāk, beidzot varam nodot pases. Vīrietis vēl savai kolēģei izskaidro, ka tāpat Taizemi pametīsim, jo mums taču ir Indijas vīza jāizmanto. Beidzot.
Vēl palīdzam citiem tūristiem, kas domā, kur nu biļetes atrast. Viens variants — taisi viltus biļetes. Otrs — rezervē lidojumu, bet neapmaksā un to anulēs. Neviens jau tapāt tās biļetes nepārbauda. Vienkārši papīrs vajadzīgs. Bet šeit vīzu taisa trīs dienas. Šodien dodamies uz valsts dienvidiem.
Ejam atpakaļ stundas gājienā uz viesnīciņu. Tur izlasām par augiem, kas atbaida odus, piemēram, lavandu, piparmētrām, rozmarīnu utt. Jānēsā līdzi, un būsim pasargāti.
Izrādās, ķiploka ēšana nepalīdzot — līdz tikai ierīvēšanās ar to. Tā ka jādomā jaunas metodes, odi mūs neliek mierā.
Dodamies uz autoostu. Ir pusdienlaiks un sastrēgumi lieli. “Rikšas” vēl joprojām piedāvā braucienus — ha-ha — kājām ātrāk.
Beidzot tapis skaidrāks mūsu plāns. Domājam Mjanmu tomēr izlaist. Jāpateicas gan atkal mūsu latviešu ceļotājdraugam, kurš bagātīgi dalās informācijā par savu ceļojuma daļu no Indijas uz Mjanmu un palīdz mums ar visām detaļām. Milzīgs paldies Harijam!
Bet tas, kas mums tiešām nepatīk, ir robežšķērsošanas atļauja. Tā maksā 80 dolārus un jāgaida 20 dienas, lai šo atļauju saņemtu! Taču mēs nebijām plānojuši tik daudz laika pavadīt Mjanmā. Hoteļi dārgi, lai gan ēdiens un vilciena biļetes ir lētas. Bet ja nu nav tik droši palikt teltī?
Katrā ziņā mēs vairākas reizes mēģinājām iekļaut Mjanmu mūsu plānā. Bet tas nekad tā īsti neizdevās. Varbūt tās ir tās durvis, kas ciet. Varbūt tā vietā izvēlēsimies kalnaino Nepālu vai “upju zemi” Bangladešu. Tā sanāks izdevīgāk šoreiz. Viss notiek tā, kā tam jānotiek!
Esam nopirkuši biļetes turp un atpakaļ uz vienu pilsētiņu pie jūras un ceram uz labu ceļu un vēlāk uz labu nakti teltī. Mēģināsim šonakt palikt teltī.
Busa biļetēs interesanti rakstīts — autobusa firma neuzņemas atbildību par mūsu somām. Ieliek busa apakšā, un tad var kārtīgi izpētīt — ja ko paņem, tā jau ir mūsu atbildība.
Braucam ārpus pilsētiņas, un te jau var dabūt viesnīcas par 4 dolāriem naktī. Tas laikam līdz šim ir lētākais redzētais piedāvājums visā mūsu ceļojuma laikā.
Busā ir TV, un tur rāda sliktu komēdiju. Smieklīgi, ka visām sievietēm TV ir spalga un spiedzoša balss, arī ielās, kad bļaustās pārdevējas.
Ceļā redzam gan zaļumus, gan atkritumus. Viens pikaps notriecis govi, un nabaga dzīvnieks uz šosejas mokās. Tā jau te ir ar tām mašīnām — vadītāji nekad nebremzē un domā, ka mašīna ir pirmā un vienīgā uz ceļa.
Ceļš gan šoreiz ir labs — laikam dodamies uz kādu tūristisku vietiņu. Redzam arī minibusiņus ar tūristiem — tie ir dārgie no aģentūrām. Lielais buss, ar kuru braucam, ir daudz ērtāks nekā mazie — bedres tā nevar just.
Pēc piecu stundu brauciena nokļūstam pludmales ciematiņā. Visās malās redzami kazino — mazā Lasvegasa.
Ejam uz pludmali pa ieliņām, kas pilnas bāriem un tūristiem. Sasniedzam pludmali, tajā vēl joprojām ir daudz atpūtnieku.
Ieraugām infocentru un atklāti pajautājam — vai telti te iespējams celt?
Un mums saka — jāpaiet tālāk, un būs ok, esot droši. Tās ir labas ziņas.
Uzzinām, ka ne visas pludmales ir publiskās — daudzas ir privātās, un tajās nemaz nevar iekļūt. No sarakstiņa jāizsvītro arī salas, uz kurām ved tilti — viss jau sen ir privāts.
Dodamies pa naksnīgo pludmali meklēt mierīgu vietiņu.
Bāri strādā pilnā sparā, un visu nakti šauj salūtu. Te laikam vēl Jaunais gads.
Mēs pat atsakāmies no dzērieniem bez maksas — ja guļam teltī, jābūt pilnīgā gatavībā visam.
Ielu malās sievietes cep maziņus astoņkājīšus un kalmārus. Varbūt pagaršosim, ja nebūs pārāk dārgi.
Ir divas publiskās pludmales, un esam sasnieguši to viduspunktu — tas ir pavisam mierīgs un tumšs. Te arī paliekam pa nakti.
Odi kož — ierīvējamies ar ķiploku. Vairs jau nav svarīgi, vai smaržo pēc rožu dārza vai pēc ķiploka daiviņas, galvenais — lai odi nekož!
Rīt gan mēģināsim atrast viesnīciņu, lai gan, kur prasījām, viss ir pilns. Cilvēki atpūšas…
Šajā naktī atkal uzlīst un šoreiz pat zibeņo. Ir kļuvis karstāks. Tāpēc baudīsim arī pludmali.
(Turpmāk vēl.)
