— Gribu izteikt viedokli par kapusvētkiem, jo šogad uz tiem biju vairākās vietās un līdz ar to varu salīdzināt, — saka Anitas kundze no Pļaviņām. — Manuprāt, kapusvētki ir atmiņu pasākums, kurā dzīvie nāk satikties ar aizgājējiem. Par godu šim notikumam tiek sakoptas aizgājēju atdusas vietas, uzrunu teic vai nu mācītājs, vai kāds pārstāvis no pagasta. Parasti jau vienmēr jūtams, ka cilvēki tiem ir gatavojušies. Taču Bebru pagasta Zutēnu kapsētā biju vīlusies. Pirmkārt, mācītājam sprediķis bija jāsaka bez mikrofona, jo diemžēl pastiprinātājs nedarbojās. Vai tiešām šādam gadījumam nevar noorganizēt pienācīgu aparatūru? Parasti tuvinieki gaida, ka kapusvētku uzrunā tiek nosaukti cilvēki, kas pēdējā gada laikā miruši, un par viņiem tiek aizlūgts. Tā taču ir cieņas izrādīšanas aizgājējiem un viņu tuviniekiem. Paziņa stāstīja, ka, piemēram, kaimiņos Sausnējas pagastā otrdien paglabājuši radinieku un tās pašas nedēļas sestdienā kapusvētku lapiņā jau bija nodrukāts viņa vārds un arī aizlūgts. Taču Bebros jau otro gadu netiek nosaukts neviens aizgājējs.
Kapusvētku svinīgumu sabojāja ne tikai šie it kā sīkumi. Nesaprotu tos vecākus, kas var vienaldzīgi noskatīties, kā viņu mīluļi draiskojas, skaļi sasaucas, skraida svētrunas laikā. Visatļautība jau nenozīmē bērnu mīlēšanu. Zutēnu kapsētā īpaši skaļi un pamanāmi bija divi mazuļi.
Interesanti būtu uzzināt, kā kapusvētki noritēja citviet? Varbūt esmu pārāk piekasīga?
Uzklausīja Ināra Sudare
