Ja gribat kaut ko vairāk uzzināt par cilvēkiem, ejiet uz kapiem — nezinu, kam pieder šis apgalvojums, taču tajā ir daudz patiesības. Kapsētu tūrisms nav jauns, varbūt tikai salīdzinoši nesen tam atvēlēts šis apzīmējums. Parīzes kapsētas, Ēģiptes piramīdas, Indijas Tādžmahals — tās visas ir slaveni tūrisma objekti un mūžīgās atdusas vietas. Arī Venēcijas sala Sanmikele, kur kapsēta ierīkota pirms diviem gadsimtiem. Uz mazo mūžīgā miera salu Venēcijas lagūnās ik gadu dodas tūkstošiem tūristu.
Pēc Napoleona
pavēles
Dienās, kad esmu Venēcijā, ir silts un saulains marts. Smaržo ūdens, uz palodzēm vāzēs zied mimozas. Sanmikele ir viens no mana Itālijas ceļojuma pieturas punktiem. Sala no piestātnes Foundamente Nouve ar vaporeto — ūdenstransporta līdzekli — sasniedzama piecu minūšu braucienā. Vaporeto līgani piestāj pie steķiem, un tūlīt jau veru smagās koka durvis. Pie ieejas novietotajā informatīvajā stendā redzams teritorijas plānojums, aplūkojams, norādīti arī slavenākie mūža mājas Sanmikelē radušie cilvēki.
Centrālā avēnija sadala salu divās daļās un noslēdzas pie sarkanās augstās kieģeļu sienas, kas pa perimetru apjož salu, vārtiem. Tie ir slēgti, mazliet zemāk skalojas lagūna. Sarūsējusi ķēde aptver vārtu metāla caurules. Kāds vārtos iespraudis sarkanu rozi. Tirkīzzaļais ūdens saulē vizuļo. Pāri ūdens klajam tepat netālu redzama Venēcija. Marka laukuma zvanu tornis, ēku jumti, veikli ūdeni vagojoši vaporeto, graciozās gondolas.
Vienmēr šajā salā nav bijusi kapsēta, ilgu laiku, vairākus gadsimtus, te dzīvoja mūki. 19. gs. sākumā Venēcijā iebruka Napoleons, pavisam drīz — 1807. gadā — viņš izdeva pavēli klostera salas pārvērst par kapsētu. Lēmuma pamatā bija Venēcijā radušās higiēnas problēmas. Kapsētu atklāja 1813. gadā, pēc neilga laika — 19. gs. trīsdesmitajos gados — to paplašināja, pievienojot līdzās esošo Sankristoforo salu. Pašreizējo kapsētas struktūru ar atsevišķām sekcijām dažādu konfesiju cilvēkiem projektēja arhitekts Annibale Forcellini, un to izveidoja 1860. gadā. Te ir sekcijas katoļiem, grieķu ortodoksiem, protestantiem, militārpersonām, priesteriem un mūķenēm. Taču, kapsētas kapacitātei pārsniedzot visus limitus, 1995. gadā pilsēta pieņēma regulu, kas ierobežo atdusas laiku. Mūsdienās guldīšanai zemes klēpī Venēcijā ir rituāls raksturs. Atkarībā no kapa atrašanās vietas aizgājējam tajā ļauts atdusēties 10 — 20 gadu, vēlāk mirstīgās atliekas nogādā citā kapsētā vai kremē. Tikai tie, kam šeit ir ģimenes kapi, var rast mieru ilgāku laiku — 99 gadus.
Pēdējais ceļš — gondolā
Uzraksti uz dažiem kapakmeņiem liecina, ka cilvēkus nāve Venēcijā pārsteigusi negaidīti. Kāds kuģa kapteinis, kura kuģis piestāja ostā, mājās vairs neatgriezās, bet 1872. gadā tika apglabāts Sanmikelē. Kāda lēdija Mitforda nomira medusmēneša laikā 1885. gadā, tikai 24 gadu vecumā. Sērojošais vīrs piemineklī iegravēja vārdus: “Gars un līgava saka — nāc.”
Sanmikelē mūžīgo mieru raduši daudzi pasaulē slaveni cilvēki — te atdusas pasaulslavenais baletmeistars un impresārijs Sergejs Djagiļevs, Nobela prēmijas ieguvējs dzejnieks Josifs Brodskis. Salā atdusas dzejnieks Ezra Paunds, kurš Venēcijā patvērās pēc tam, kad izkļuva no garīgi slimo novietnes, kurā bija nonācis savu profašistisko uzskatu dēļ. Sanmikelē grieķu sekcijā apbedīts Krievijā dzimušais un Ņujorkā mirušais komponists diriģents Igors Stravinskis. 1971. gadā izdevums “Laiks” vēstīja: “Pēc Stravinska vēlēšanās, viņu guldīs Venēcijā, Sanmikeles kapsētas krievu pareizticīgo nodalījumā, kur atdusas arī Djagiļevs, slavenais krievu baleta impresārijs, kas pirms 59 gadiem Parīzē uzveda Stravinska baletu “Le sacre du printemps”.” Stravinskis Venēcijā nekad nebija dzīvojis, taču tieši šajā pilsētā pirmatskaņojumu piedzīvoja vairāki viņa darbi. Tā slavenā komponista pēdējais ceļš veda pa šaurajiem Venēcijas kanāliem slaikā, melnā, ziediem rotātā gondolā.
Kļūt par daļu lagūnas
Venēcijas īpašā gaisotne, kurā bezrūpība sajaukusies ar bailēm no uzmācīgās lagūnas, kas lēni un neatlaidīgi apņēmusies pilsētu iznīcināt, apbur joprojām. Arī mūsdienās ir daudzi citviet dzimuši un dzīvi pavadījuši cilvēki, kuri vēlas, lai viņu pīšļi tiktu guldīti Venēcijā. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ 2010. gadā stājās spēkā likums, kas nelaiķu pelnus ļauj izkaisīt Venēcijas ūdeņos. Vietējiem kļūšana par daļu no Venēcijas lagūnas maksā pārdesmit eiro, no lielākas summas — vairākiem simtiem — jāšķiras ārzemniekiem.
Klusajā Sanmikelē neuzkavējos ilgi, gaidot vaporeto, vēroju skaļos venēciešus, kuri pēc savu aizgājēju apciemošanas atgriežas mājās. Viņi skaļi sarunājas un smejas. Katram rokā kapos saplūkts ziedu un zaru pušķītis. Atceros latviešu ticējumu, ka no kapiem neko mājās nedrīkst nest. Taču ir arī līdzīgas tradīcijas — līdzīgi kā senie latvieši veļu laikā sagaidīja veļus nākam mieloties pie galdiem, arī venēcieši Visu svēto dienā gaida ciemos savus aizgājējus. Venēcieši tic, ka šajā dienā mirušo dvēseles pamet Sanmikeles kapsētu, šķērso lagūnu un ieplūst Venēcijas ielās. Katra mirušā gars atgriežas savās mājās un apsēžas virtuvē pie plīts. Ir ļoti svarīgi šajā dienā neskatīties ārā pa logu. Ticējums vēsta, ka tam, kurš ieraudzīs dvēseļu procesiju, gaidāma nelaime. ◆
