— Aglona, svētceļojums — ar ko jums asociējas šie vārdi?
Anita,
bijusī aizkraukliete
— Kad dzīvoju Latvijā, uz Aglonu devos katru gadu. Ir cilvēki, kuriem patīk piederības sajūta, un svētceļojums, ticība to dod. Es izaugu laikā, kad reliģija bija tabu. Atceros, ka uz Aglonu devāmies ar vecākiem Ziemassvētkos. Parasti šie braucieni bija naktī. Biju tik nogurusi, ka mācītājs atļāva man gulēt aiz altāra. Atceros — gulēju un klausījos, kā cilvēki baznīcā dzied, lūdzas.
Valdis Puida
Daudzevā
— Svētkos neesmu bijis, bet Aglonu bieži esmu apmeklējis ekskursijās ar skolēniem. Cilvēkiem jātic — sev vai kādam. Man gribētos izbaudīt svētceļojumu. Ikdiena paiet steigā, bet šādā vairāku dienu gājienā būtu iespēja domāt vai, tieši pretēji, nedomāt. Katrā ziņā tā būtu iespēja savākt sevi. Aglona noteikti ir Latvijas garīgais centrs. Patīkami, ka šī vieta katru gadu uzplaukst — to uzlabo, papildina, remontē. Arī komercija — tirgotāji šajos datumos nav nekas slikts. Kaitina, ka Latvijas politiķi, tie paši, kas piedalījās oligarhu sarunās, arī dodas uz Aglonu un tēlo ļoti ticīgos. Divkosība mani tracina.
Liliāna
Aizkrauklē
— Ietu svētceļojumā, ja būtu laiks. Zinu, ka tajā pārsvarā dodas tie, kuriem tā jau ir tradīcija. Aglonā uz svētkiem biju pirms pieciem gadiem. Toreiz ieradāmies naktī. Bija skaisti — ļoti daudz sveču, svinīga noskaņa.
