(62. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
422. diena
Šodien ir diena, kuru pavadām atpūšoties un neko īsti nedarot. Tādas dienas dažreiz vajadzīgas šajā nepārtrauktajā kustībā. Mūsu draugam šajā lepnajā dzīvokļu kompleksā ir arī baseins, pirts un trenažieru zāle. Trenēties mums nav prātā, bet pārējo vēlamies izmēģināt. Tomēr sākas negaiss. Malaizijā katru dienu līst arvien vairāk. Aši jātiek līdz Taizemei, kur lietus nav. Dīvaini, ka valstis ir blakus, bet vienā līst un otrā nepavisam.
Interesanti palasīt par Dienvidaustrumāziju. Dīvainākais ir pēdu faktors. Te parādīt kādam pēdu ir tas pats, kas parādīt vidējo pirkstu! Pēdas vienmēr jātur uz zemes. Ar tām nedrīkst uz kādu norādīt, tās nedrīkst turēt paceltas uz krēsla vai somas. To vieta ir pie zemes. No Austrālijas ziņu nav. Artura vīza vēl tiek izskatīta.
Domājām doties vismaz uz Indonēziju. Uzzinām, ka kuģīši no Kualalumpuras uz Indonēziju — Sumatras salu — kursē trīs stundas un maksā 25 eiro. Arī vīza nepieciešama, bet tā tagad būs katrā turpmākajā valstī.
Atpūšamies un nedaudz papētām tālākās iespējas. Patiesībā sākam paredzēt iespējamo ceļojuma gala mēnesi. Bet tas pagaidām lai paliek noslēpums.
424. diena
Nakts ir sausa, un esam izgulējušies, gatavi šodienas piedzīvojumam.
No rīta dodamies piecus kilometrus lejā no kalna. Atkal priecājamies par zīmēm — šoreiz “Ais Krim” (saldējums). Apskatām tējas plantācijas. Skaisti! Var malkot arī tēju, kas tepat plūkta, un baudīt milzīgo lauku auru. Viss tādos zaļos plankumos — tiešām burvīgi!
Tālāk? Vēl 50 km lejā no kalna un vēl tālāk. Tāpēc mēģinām stopēt. Garām braucošie priecīgi māj, un pirmie drīz vien apstājas indieši. Viņi brauc mazu gabaliņu, bet iznāk arī parunāties. Vīrs strādā Malaizijā, bet sieva atbraukusi ciemos no Indijas.
Atvadāmies no pāra un stopējam tālāk. Šoreiz mūs no kalna noved divi vācu jaunieši! Viņi te pusgadu atbraukuši studēt, un tas ir interesanti.
Puiši stāsta, ka nav nemaz tik viegli pierast pie “lēnās” sistēmas. Ne viss ir laikā, un ne viss tiek darīts laikus. Kā mūsu draugi stāsta, malaizieši neesot īpaši čakli un visu atstājot uz pēdējo brīdi. Labāk esot strādāt ar ķīniešiem, kas arī nav tik aktīvi, bet tomēr kaut kāds laika grafiks viņiem ir! Ar vīzu nebija tik viegli — veselus septiņus mēnešus atbildes no Malaizijas universitātes kā nebija, tā nebija. Bet vēstniecībā visu ātri nokārtoja.
Savukārt ķīnieši neesot īpaši pieklājīgi. Pārsvarā visi satiktie ir kā no citas planētas ar citiem likumiem. To esam ievērojuši.
Puišiem ir iespēja paceļot nedēļas nogalēs, un bijuši arī Taizemē.
No kalna lejā ceļš ir ilgs, bet patīkams. Tad dodamies uz Ipohas pilsētu. Te arī esot skaista vieta, kur baudīt malaiziešu kultūru.
Sākām stopēt tieši pirms lielceļa. Sākumā neviens nestājas, bet, kā uzzīmējam zīmi, uzreiz apstājas divi vīri. Viņi mūs esot paņēmuši zīmes dēļ — tas jauki!
Baucam un šo to parunājam lauzītā angļu valodā. Tiekam uzaicināti pusdienās, malaiziešu ēdiens ir lielisks. Piekrītam! Braucam pa maziem celiņiem un ilgi maldāmies. Puiši laikam īsti nezina, kur brauc pusdienot. Un tā arī ir — izrādās, esam atbraukuši uz kāzām!
Daudz mašīnu un vēl vairāk cilvēku. Dāmas ir skaistās kleitās un lakatos. Kungi arī saposušies tik, cik šajā karstajā laikā iespējams. Bet mēs? Šortos un bez dāvanām. Bet mūs aicina līdzi un saka, lai izbaudām. Tā nu esam malaiziešu kāzās! Sākam ar ceremoniju — līgavaiņa viesi iet aiz viņa uz sievas māju. Muzikanti iet pa priekšu, dziedādami un bungodami bungas. Mūsu draugi ik pa laiciņam skaļi iesaucas, lai visi apgrieztos un redzētu, kurš tad tos baltos atvedis.
Bet fotografēt mums atļauj un nedaudz arī pafilmējam. Esam gan uzmanības centrā citu svinībās, bet visi ļoti draudzīgi. Vīrs sagaida sievu nākam ārā no mājas, un abi kopā turpina ceļu līdz vienai telpai, kur tā arī nozūd. Visi viesi tiek sēdināti pie klātiem galdiem. Arī mēs. Pie labākajiem galdiem! Vīrs ar sievu pašlaik fotografējoties. Bet visi jau sāk ēst. Jā, ēdiens te laikam ir nr. 1! Katra apaļā galda vidū ir milzīgi šķīvji ar rīsiem un gaļu. Pie tālākajiem galdiem, kas ir gareniski salikti kopā, pašapkalpošanās pie tāda kā bāra. Ēdam un sasveicināmies ar visiem mūsu draugu draugiem. Pēc tam jau jāfotografējas ar visiem, kas nāk klāt un lūdz foto.
Un tad arī sieva ar vīru iet sēdēt pie galvenā galda un ēd. Mūzika skan, un ikviens var iet dziedāt. Karaoke te visur ir tik populārs.
Kāzas notiek līdz pieciem vakarā. Kas būtībā notiek? Ikviens (arī pārim nepazīstams) var nākt un ēst līdz pieciem. Cilvēki te ēd ar pirkstiem. Mēs gan ar dakšiņu! Un vēl ir fotografēšanās. Bet nekas cits arī nenotiek. Cilvēku ir daudz. Dziesmas noteikti ir populārākas par dejām (vai te vispār dejo?). Mēs arī fotografējamies ar jauno pāri, un viņi mums pateicas par ierašanos. Mēs, protams, par jauko iespēju pabūt īstās malaiziešu kāzās!
Pie galvenajiem galdiem sēdošajiem viesiem (pie kā sēžam arī mēs) tiek pasniegtas pat nelielas dāvanas par ierašanos. Lūgšanu krellītes, uzkodas un vēl šādi tādi nieciņi. Jauki!
Pēc divu stundu izklaidēm tiekam nogādāti pilsētas centrā. Pastaigājam pa Ipohas pilsētiņu. Tā arī skaista. Ārā karsti un bailes jau par lietu vakarā… Bet tad jau redzēs.
Jau zinām savu rītdienas plānu un vilcienu stacijā ejam painteresēties par vilcieniem. Tur arī uzlādējam telefonu. Bet vilcienā par nepilnas stundas braucienu prasa septiņus eiro. Laikam būs jāpaņem busiņš ārpus pilsētas un jāmēģina stopēt. Bet to rīt. Stacijā ar mums nāk aprunāties indietis un saka — ja prusaks uzkrīt uz muguras, tas vairs nemāk apvelties atpakaļ un nomirst. Lūk! Šo to arī iemācāmies!
Šodien esam Ipohā un priecājamies par izdevušos dienu. Vakarā gan līst. Stacijā sagaidām, kamēr lietus norimst, un ejam pie upes celt telti. Atrodam lielu koku un zem tā uzceļam telti. Cerēsim uz labāko.
(Turpmāk vēl.)
