Šķiet, ka šajā valstī mani nekas nespēj pārsteigt — dusmas par pieņemtajiem lēmumiem nomaina saldsērīgs smaids, arī procesu gausums šķiet normāla parādība. Pagājušās ceturtdienas pēcpusdienā, kā zibens blieziens skaidrā dienā pārsteidz ziņa, ka partijas “No sirds Latvijai” līdere, Saeimas deputāte Inguna Sudraba, vadīs “oligarhu sarunu” lietas parlamentāro komisiju. Cilvēks, kurš pats politiski aptraipījies no galvas līdz kājām, kuru tur aizdomās par sadarbību ar proklemliskajiem spēkiem, un kuras iekļūšana Saeimā ir vairāk kā mīklaina.
Internetā atrodams arī pagājušās ceturtdienas Saeimas balsojuma rezultāts par vai ļaut no komisijas sastāva izslēgt oligarhu sarunās minēto Ingunu Sudrabu. Balsojuma rezultāts ir kā labs filtrs nākamajām vēlēšanām. Pret Sudrabas kundzes izslēgšanu nobalsoja vairākums — 48 deputāti — visi “Saskaņas”, ZZS un, protams, “No sirds Latvijai” biedri. Pret šo marasmu bija 34 kungi un dāmas no “Vienotības” un politiskās apvienības “Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK. Trīs deputāti pēkšņi kļuva par kukaiņiem, vēžiem vai citiem bezmugurkaulniekiem un balsojumā teica — es nezinu jeb atturējās — Aija Barča, Armands Krauze un Kārlis Seržants, visi no ZZS.
Pārlasot irlv.lv publiskotās sarunas, kurās atreferēts Aivara Lemberga, Andra Šķēles, Aināra Šlesera un citu no 2009. līdz 2011. gadam viesnīcas “Rīdzene” numuriņos runātais, daudzi vēlākie, agrāk savādie notikumi, kļūst likumsakarīgi. Nekā citādi, kā par valsts nozagšanu to nosaukt nevar. Sarunās pieminēta arī Inguna Sudraba, kuras vadītais projekts “No sirds Latvijai” ir sagatavots ar oligarhu gādību un Krievijas finansējumu. Piemēram, vienā no oligarhu sarunu epizodēm Ainārs Šlesers un uzņēmējs Viesturs Koziols piemin Ingunu Sudrabu, sakot, ka “Saskaņas” ievešana valdībā esot uzticēta Ingunai Sudrabai. “Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri,” Viesturs Koziols atstāsta dzirdēto.
Dzirdēts viedoklis, ka astoņus gadus vecām sarunām šodien vairs nav nekādas nozīmes. Tādā gadījumā vēsturei vispār nav nekādas nozīmes. Nav nozīmes Molotova-Rībentropa pakta slepeno protokolu pārcilāšanai, galu galā nav nozīmes arī faktam, ka nākamgad Latvija kā valsts svinēs 100. dzimšanas dienu. Nu un?! Kas bijis, bijis, ejam tik uz priekšu.
Nav jātur ļauns prāts uz pāridarītāju, bet nevēlēties atzīt acīmredzamu nodevību ir stulbuma pazīme. Bet šāda parlamentārā komisija, ar Ingunu Sudrabu tās priekšgalā, ir politiskā teātra butaforija. ◆
