Daudzi Aizkrauklē un apkārtējos novados būs pamanījuši jaunu pakalpojumu — pasažieru taksometra pārvadājumus, kas beidzot veido konkurenci līdz šim vienīgajam šāda pakalpojuma sniedzējam. Lai sāktu ko jaunu, īpaši biznesā, vajadzīga uzņēmība, drosme un noteikti arī veiksme. Kas ir šis jaunais cilvēks, kurš izdarījis, šķiet neiespēja-mo — reģionā, kurā uzņēmējdarbība nebūt nav ar tik labu perspektīvu kā gribētos, piedāvā pasažieru pārvadājumus?
Jānis Zvirgzdiņš ilgu laiku sevi sauca par rīdzinieku, vairākus gadus bijis tukumnieks, bet dzīves sākumā un šobrīd — aizkrauklietis.
Būvē jahtas un glābšanas laivas
— Esi izmetis loku pa Latviju uz atgriezies dzimtajā pusē.
— Esmu no daudzbērnu ģimenes un tā notika, ka pamatskolas laiks pagāja Zalvē. Tur bija internāts, jau no 1. klases mācījos dzīvot patstāvīgi, pirmdien mani tēvs aizveda uz skolu un piektdien atbrauca pakaļ. Tur mācījās arī māsa un brāļi, tā kā gluži viens nebiju. Man ir viena vecāka māsa, trīs jaunākas, ir arī divi pusbrāļi un viena pusmāsa no mammas pirmās lau-
lības. Uz lielajām jubilejām, piemēram, kad tēvam, kurš gan vairs nav dzīvs, svinējām 65. dzimšanas dienu, kopā sanāca pamatīgs radu pulks.
— Agri atstāji ģimenes ligdziņu?
— Man bija divdesmit, kad jau meklēju darbu un, pateicoties vecākās māsas vīram, sāku strādāt Rīgā, jahtu un katamarānu būves uzņēmumā Bolderājā. Pēc sarežģītības un iemaņām šo amatu var pielīdzināt galdniekam. Darbs ar koku, putuplastu, stiklašķiedru. Ar īsiem pārtraukumiem tur nostrādāju trīs gadus. Gāju uz šo darbu pilnīgi bez priekšzināšanām un visu apguvu darot.
— Cik zinu, jahtas pārsvarā taisa pēc pasūtījuma, necep kā maizi.
— Ir arī modeļi, kurus “cep”jeb izlej formā. Bija mums klients no Holandes, kuram uzņēmums pierādīja, ka viņa vēlmes varam apmierināt, saņēmām rasējumus un ķērāmies pie darba. Jahtu garums bija dažāds — sākot no četriem metriem līdz pat 15. Diemžēl uzņēmums neizturēja Latvijas nodokļu sistēmas slogu un bankrotēja. Kādu laiku strādāju līdzīgā uzņēmumā, kur izgatavoja glābšanas laivas. Tās, kuras var redzēt uz kuģiem, prāmjiem. Oranži-baltu krāsojumu. Tās ir 150 vietu laivas, paredzētas skarbiem apstākļiem, tajā skaitā pilnai ar pasažieriem jāiztur kritiens no liela augstuma. Lai uzbūvētās laivas pārbaudītu, rīkoja “crash’’ testus, līdzīgi, kā to dara ar automašīnām. Pasūtījumi bija lieli un nedēļā vajadzēja uzbūvēt četras šādas laivas.
Arī “Preses Nama” tipogrāfijā, kur strādāju desmit gadu par iespēdēju, visu sāku no nulles, iemācīja, ko kura poga iespiedmašīnai nozīmē. Kopumā esmu strādājis vairāk kā desmit dažādus savā starpā nesaistītus darbus, tajā skaitā biju pārdevējs mobilo telefonu veikalā Rīgā, virpotājs, traktorists. Interesanta bija virpotāja pieredze, izgatavojot raidītāju antenas, to lēcas. Te noderēja Aizkraukles arodvidusskolā iegūtās zināšanas. Uz virpošanu toreiz gan nelika uzsvaru, bet jaunais darbaudzinātājs man iemācīja precizitāti, varētu pat teikt, izmācīja par virpotāju. Darba temps bija pamatīgs, strādāju ar šaha pulksteni pie virpas, uz laiku. Detaļa bija jāpabeidz īsā laikā, pamazām kāpinot tempu. Toreiz tas nepatika, bet tagad saku — ieguvu vērtīgu pieredzi. Lai arī beidzot Aizkraukles arodskolu man bija trakstorista un kombainiera apliecība, pirmo pieredzi traktora vadīšanā iedeva kaimiņš.
Svētdienā ar taksi uz Vāciju
— Klausoties tavu stāstu, tajā iztrūkst vienas epizodes, kas ir gandrīz katram latvietim — darbs ārzemēs.
— Ārzemēs gan neesmu strādājis. Laikam vainīgi tie briesmu stāsti, kas dzirdēti par sliktajiem latviešiem, kuri uzkundzējas, apšmauc tautiešus, pataisa par vergiem. Sliktie stāsti mani piezemēja. Doma tāda bija, bet braucis būtu tikai tad, ja tur būtu kāds no mūsējiem, radiem. Tagad ir arī ģimene — draudzene, dēliņš, kuram desmit mēneši. Tad arī viņi jāņem līdzi.
Lai gan viena epizode ar darbu ārzemēs man ir. Tas notika pirms pusotra gada, rudenī. Kad dzīvoju Tukumā, biju nodibinājis firmu un privāti tur piedāvāju taksometra pakalpojumus. Bija man kāds labs, lojāls klients, viņu ar sievu bieži vedu uz Rīgu, un kādā reizē viņš man saka — braucu atpūsties uz Vāciju, ja kas, es tev zvanīšu. Protams, ka uztvēru to kā joku. Svētdienas rīts, pulksten septiņi, vēl nebiju pamodies, kad zvana telefons. Zvana šis klients un jautā, vai es aizbraukšu viņam pakaļ uz Vāciju. Nedomājot, automātiski pateicu — Jā! — Labi, tad atsūtīšot adresi.
Tad gan vēl pārjautāju, vai viņš to domā nopietni. Agrāk uz ārzemēm nebiju braucis, tālākā vieta bija Viļņas tirgus. Zināju, ka ceļš nebūs viegls, tāpēc lūdzu draudzenei, vai varēs man doties līdzi, palīdzēt ar navigāciju. Tā kā sniedzu to kā taksometra pakalpojumu, vajadzēja papildu apdrošināšanu, bet tās, protams, nebija. Un kurš man tādu varētu nokārtot svētdienas rītā? Tomēr arī to dabūju gatavu. Piec-
padsmit stundas uz vienu galu, aiznākošajā dienā klients bija Tukumā. Tāda ir mana pieredze ar darbu ārzemēs. Tukumā ir taksisti ar divdesmit gadu stāžu, bet neko tādu nav pieredzējuši. Otru reizi tāds zvans man nav bijis, bet nekad nesaku “nekad”.
— Kā no Rīgas nokļuvi Tukumā?
— Pateicoties radiniekiem un krīzei. Rīgā vairs darbu nevarēju atrast, bet Tukumā piedāvāja traktorista darbu. Tas bija interesants darbs, bet tikai vasaras sezonā. Tā kā man ir traktorista apliecība, vajadzēja sēdēt traktorā blakus praktikantam, kurš patiesībā paveica visu darbu, bet mans uzdevums bija viņu apmācīt un uzmanīt. Pagāja nedēļa, pienāca algas diena un man samaksāja divas reizes vairāk nekā praktikantam. Viņš, protams, sašutis. Bija vēl otra iespēja — strādāt ceļu būvē un šī vakance bija ļoti kārdinoša. Diemžēl to pēdējā brīdī piedāvāja kādam citam. Tā nu biju nokļuvis Tukumā, bet pastāvīga darba nebija. Vietējā avīzē pamanīju darba piedāvājumu taksometru firmā. Draudzene teica — piesakies, bet es Tukumā nevienu ielu, adresi nezināju. Aizgāju pieteikties, mani sagaidīja ļoti korpulents priekšnieks, jautāja par stāžu, pārbaudot zināšanas, nosauca kādu adresi Tukumā. Atzinos, ka nezinu, bet tā bija šī paša kantora adrese. Izgāzos. Spēru laukā pēdējo kārti — saku, man ir telefons ar navigāciju un pāris sekunžu laikā atradīšu jebkuru adresi. Nenoticēja. Tomēr teica, lai nāku, kolēģis apmācīs, un tad jau redzēs. Pāris stundās iepazinu firmas darba specifiku, tajā skaitā dispečeru darbu un jau tās pašas dienas vakarā biju pieņemts darbā. Nākamajās dienās tiku galā ar visiem izsaukumiem, sūdzību no klientiem nebija. Izsaukuma vietā vienmēr ierados laikus, pirms klients bija iznācis uz ielas. Drīz vien bija tā, ka pieredzējušie kolēģi man prasīja, kā aizbraukt uz konkrētu adresi.
Atstāj kājniekos
— Šāds darbs ir arī bīstams.
— Izsaukumi bija dažādi — braucieni mājās no ballītes, iereibuši cilvēki svētku naktīs. Tālākais brauciens kolēģim bija no Tukuma uz Skrīveriem, arī uz Rēzekni. Visiem labs nekad nebūsi, un arī šajā darbā bija kāda kliente, acīmredzot ar antipātijām pret mani. Viņa sūdzējās dispečeram par mani kā par agresīvu braucēju. Piekodināja mani turpmāk nepiedāvāt. Zināju, ka viņai nav taisnība, un caur citu klientu atsauksmēm savu reputāciju atjaunoju. Bija arī situācija, kad nācās atstāt mašīnu. Tas notika trešajā darba nedēļā. Bija Tukumā kāda kompānija, kas uzskatīja, ka viss viņiem atļauts. Par laimi viņiem neveicās — apgriežoties iebrauca grāvi un man bija laiks izsaukt policiju.
Taksometra pakalpojumu sniedzēju skaits Tukumā pēdējo gadu laikā strauji palielinājies. Toreiz firma, kurā strādāju, bija vienīgā un ar četrām mašīnām, tagad tur darbojas divas firmas un kopā ar individuālajiem ir 18 taksometri.
— Tomēr Tukumā nepaliki.
— Toreiz piedāvāju firmas vadītājam pārmaiņas, teicu, ka klientiem jāpiedāvā iespēja norēķināties ar bankas karti, bija nepieciešama jauna sakaru tehnika. Viņš neko neņem vērā, un pēc diviem gadiem izlēmu izveidot savu firmu, šādi nostrādāju vēl divus gadus, līdz kopā ar draudzeni izlēmām doties uz dzimto pilsētu Aizkraukli. Vairāki šajā pusē dzīvojošie radinieki, viņu draugi sūdzējās, ka te nav pienācīgu taksometru pakalpojumu, ka bieži taksometrs nav vispār ieradies. Tāpēc izlēmu savu pakalpojumu piedāvāt Aizkraukles un apkārtnes iedzīvotājiem. Man bija gadījums ziemā, kad, braucot ar vilcienu aizgulējos, pabraucu garām Aizkrauklei. Izkāpu Koknesē. Telefons tikpat kā izlādējies. Sazvanīju māsu, lūdzu, lai izsauc taksometru uz Kokneses staciju. Nogaidīju pusstundu, nekā. Zvanīju vēlreiz, un viņa saka, ka taksometrs nebraukšot uz Koknesi. Gāju uz benzīntaku, lūdzu, lai kāds mani aizved uz Aizkraukli. Tas arī bija piedzīvojums, jo uzrunātais brauca pretējā virzienā, uz Rēzekni. Tomēr piekrita mani speciāli aizvest līdz Aizkrauklei. Viņš atzinās, ka esot iedzēris un teica, lai es pats tad arī stūrēju.
— Klausoties tevī, jāsecina, ka Latvijā var dzīvot, strādāt un arī nopelnīt.
— Jebkurš, kurš vēlas strādāt, var atrast darbu, tādu, kas ir viņa aicinājums, vai vismaz uz to pusi. Ja dūšīgi strādā, kā, piemēram, es tagad — 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā, jo taksometra vadītājs citādi nevar, var arī nopelnīt.
Būs jāmaksā vairāk
— Aizkrauklē esi neilgu laiku.Kādas ir sajūtas atgriežoties?
— Licenci darbībai šeit izņēmu jau gada sākumā, bet ilgu laiku nevarējām atrast īres dzīvokli. Man ir būtiski dzīvot maksimāli pilsētas centrā, lai varu ātri izbraukt pie klienta. Ja dzīvošu pie Aizkraukles dzelzceļa stacijas, kur būtu šāda iespēja, kurš gaidīs, kamēr atbraukšu līdz centram? Patīkami bija satikt bijušos kolēģus, kurus pazinu, kad strādāju saimniecībā pie Jāņa Elkšņa. Mazo jau pierakstījām bērnudārzā, arī te ir rindas, tāpat kā citur.
— Aizkrauklē trūkst dzīvokļu īrei?
— Nav vai piedāvā galīgos graustus, dzīvokli, kas piecus gadus nav apdzīvots, prasa lielu samaksu un ir pretenzijas, piemēram, pret mājdzīvniekiem. Tajā pašā laikā prasa 140 eiro mēnesī, plus vēl komunālie maksājumi. Tā nav adekvāta cena Aizkrauklei. Pēc pusgada meklējumiem vēlamo tomēr atradām. Bija arī cilvēks, ar kuru vienojāmies agrāk, paspiedām viens otram roku un man ir mācīts, ka tā cilvēki vienojas. Bet vēlāk nekas tāds nenotika, darījuma nebija.
— Saistībā ar biznesu ir sajūta, ka izdosies?
— Šobrīd jā, dzīvot var. Nezinu, kā būs, piemēram, ziemā. Cilvēki novērtē cenu, servisu. Lojāliem klientiem, protams, atlaides. Reklāma iet no mutes mutē. Cenšos būt pārticis, lai būtu apmierināts. Kredītus veiksmīgi esmu atdevis un jaunus neņemu, iztieku ar saviem līdzekļiem.
— Nodokļi un viss, kas ar tiem saistīts — daudziem iesācējiem uzņēmējdarbībā tie ir pamatīgs trieciens.
— Līdz decembra beigām bija tā, ka nodokļus maksāju no iekasētās summas. No janvāra jaunie noteikumi saka, ka ik mēnesi, neatkarīgi no apgrozījuma, jānomaksā nodeva 130 eiro. Ja nenomaksā, anulē taksometra licenci. To savukārt izsniedz gadam.
Arī grāmatvedis obligāti jāalgo, pats to nevar darīt. Aizkrauklē par vienu stundu darba mēnesi prasa 50 eiro, Tukumā — 20. Visus rēķinus skenēju un sūtu uz Tukumu. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Zvirgzdiņš.
Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 1980. gada
3. janvāris.
Izglītība: beidzis Aizkraukles arodvidusskolu.
Nodarbošanās: uzņēmējs.
Ģimene: draudzene un dēls.
Vaļasprieks: makšķerēšana un atpūta uz ūdens.
