Dienā šajā, kad laika pēdas
Visvairāk pēc vasaras dvašo,
Bridīsim atmiņu pļavā
Un satiksim sevi pašu.
(K. Apškrūma)
Uz kārtējo ikgadējo tikšanos no malu maliņām pulcējās 17 Pļaviņu 1. vidusskolas 1958. gada absolventi.
59 gadi vēstures tecējumā nav daudz, bet cilvēka mūžā — daudz.
Pulcēšanās kā katru gadu pie Pļaviņu dzelzceļa stacijas kioska, jo tikšanās vietu aizmirst nedrīkst. Ar skaļām ovācijām tika sagaidīts ikviens atbraucējs. Izrādās, tas arī piesaistīja apkārtējo uzmanību, un radās nojauta, ka pulcējamies uz pašu tikšanos, un mums uzdāvināja šampanieti. Paldies šim vīrietim! Sākums ir labs!
Šogad mūsu saiets bija paredzēts “Jučos” pie Pētera Kalniņa. Viņš kā vietējais un atkārtoti ievēlētais Pļaviņu novada domes deputāts gribēja mums parādīt, kā pilsēta saposta 90 gadu jubilejas svētkiem.
Vispirms pabijām pie mūsu mīļās skolas Daugavas krastā. Nākamā pietura bija vietā, kur Aiviekste ietek Daugavā, kur satiekas trīs novadi, — Zviedru skanstu estrādē. Daži no mums tur nebija bijuši kopš izlaiduma balles Līgo vakarā.
Priecājāmies par skaisti izveidoto Gostiņu kultūrvēsturisko parku. Tas tik tiešām bija apskates vērts. Redzējām plašo pilsētas sporta laukumu. Mūsu skolas laikā tas bija parasts, tagad — ievērības cienīgs. Visbeidzot Pēteris parādīja un pastāstīja par vietu, kur iecerēts izveidot pirmo Baltijā āra skvoša laukumu. Lai viņam veicas!
Drīz vien sasniedzām dienas galamērķi “Jučus”, kur mūs sirsnīgi sagaidīja Pētera dzīvesbiedre Ieva. Visi kopā izveidojām taciņu no saules baterijām, lai tās ik vakaru atgādinātu par mūsu tikšanos.
Sākās mūsu saieta kulminācija. Visi bijām ļoti atraisīti, atraktīvi, atsaucīgi. Katrs pastāstīja par gada laikā piedzīvoto patīkamo vai ne tik patīkamo notikumu. Īpaši gribētos pieminēt Aldi, kurš aizrautīgi un izsmeļoši stāstīja par savu ķiploku audzēšanas biznesu, iepriecinot mūs ar šī gada ražu. Paldies viņam par to!
Klintaines Maija (mums bija trīs Maijas) bija padomājusi par atrakcijām. Nominācijā “vislabākais sava mobilā telefona numura sastādītājs” bija Pēteris, bet “augstāko amatpersonu lielākais melis” bija Jānis.
Latvieši ir dziedātāju tauta. Mēs arī dziedājām dziesmas par draudzību un skolas gadiem, ievu zariem un daudz, daudz citu…
Tā nemanot pienāca šķiršanās brīdis, kad mājupceļam sāka posties tālākie braucēji — ar atvadu dziesmu “Draugi, lai draugi mēs esam” un ar vēlmi tikties nākamgad, kad būs apritējuši 60 absolvēšanas gadi.
Ikviens no mums saka lielu paldies “Juču” mājas saimniekiem par laipno un sirsnīgo uzņemšanu.
Lai atkal tiekamies!
Šajā dienā izjusto, redzēto
un dzirdēto apkopoja absolvente
Valentīna Glāzniece-Puzāne
