(59. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
410. diena
Šodien esam paveikuši milzumdaudz. Dažreiz neticas, ko tik var paspēt izdarīt 24 stundu laikā!
Sāksim no sākuma. Busiņa vadītājs mūs modina līdz ar saullēktu un nogādā infocentrā, kas jau vaļā. Tas atvērts no pieciem rītā līdz astoņiem vakarā!
Tur (tāpat kā citos infocentros) visiem tūristiem obligāti jāreģistrējas un jāsamaksā uzturēšanas maksa — 50 centu. Tur mums pastāsta par dažādiem rīsu laukiem, bet esam nolēmuši apmeklēt vien Banaves rīsu terases. Pabrokastojam, šodienas atklājums ir banānu kečups. Salds, bet labs. Dodamies ceļā. Gar ceļmalām mazas mājeles, ielās rotaļājas bērni un suņi. Neviens naudu neprasa, bet jauki sveicina! Ir svētdiena — laikam veļas diena. Tepat pie rīsu laukiem visi mazgā veļu. Nomazgā arī bērnus un pat cūkas! Ielas gan piespļaudītas ar tabaku — uz ceļa sarkani pleķi. Ir pat zīmes — nespļaut tabaku! Ik pa laiciņam ir skatpunkti uz terasēm. Gan tas, no kura ņemts attēls, kas ir uz 20 peso banknotes, gan tāds skatpunkts, no kura var redzēt rīsu terašu piramīdas formu. Veci vīriņi saģērbušies nacionālajos tērpos, piedāvā nofotografēties par samaksu. Nonākam līdz galvenajam skatpunktam. Iespaidīgi, un tiešām šis ir viens no mūsu topa brīnumiem. Mēģinām iet atpakaļ uz pilsētu caur rīsu terasēm. Ilgs kāpiens pa mazām kāpnītēm lejā un tad atkal augšā. Saule dedzina ļoti spēcīgi. Bet tad mūsu ceļš pārtrūkst. Priekšā sēta. Saucam saimniekus. Viņi mums atļauj iet cauri pagalmam, bet teic, ka ceļš esot pārplūdis un jāiet pa citu taku. Piedāvā savu mazo puiku par gidu par 10 eiro. Dodamies atpakaļ pa ceļu, pa kuru atnācām. Ar autobusu nokļūstam Bontokā. Kā Anna mums stāsta, šeit atrodams viens īpašs vīrs — 90 gadu vecs tetovēšanas meistars, pēdējais, kam palicis šāds tituls. Viņu sauc Vhangs Ods, un vīrs ir no Kalinga cilts. Bontokas pilsēta jau ir tūristiskāka. Patiesībā šajā valstī galvaspilsēta ir lētākā. Tā atzīst arī visi interneta lietotāji. Un te nav, kur palikt! Nolemjam jau šodien doties uz Sagadu. Busi vairs nekursē. Bet par nepilnu eiro var braukt ar džīpniju! Tā kā ierodamies pēdējie, tas ir pilns un mums kopā ar mantām jāsēž uz jumta. Tik pilns džīpnijs nebrauc ātri, un skati ir superīgi. Kalni un upe. Rīsu lauki. Vienreizīgi! Pēc stundas esam klāt. Infocentrā samaksājam, un mums pastāsta par īpašām alām un kapenēm šajā apkaimē. Sākumā bijām plānojuši doties uz Ečo ieleju, bet tur no šī gada vajadzīgs gids, jo gadās, ka tūristi, ejot paši, krīt no klintīm. Atsakāmies. Tās pašas klintis redzamas arī no attāluma, ejot vieglāku ceļu. Dodamies ceļā. Infocentrā atstājam somas, un nu jau vieglāks solis. Klintīs iestiprināti zārki — tā senāk te apglabāja mirušos. Tuvu pieiet nevaram, bet no attāluma redzam. Nokļūstam līdz vienai alai, kur arī var iet tikai ar gidu, bet infocentrā mums pačukst — ja neviena nav apkārt, tad varam tur ielavīties un tā arī darām! Pirms alas ieejas sievietei sakām, ka pašā alā neiesim, bet tad “pieslīdam” pie kādas tūristu grupas. Šajā alā arī redzam zārkus, sakrautus vienu virs otra. Tā arī ir senā apbedījumu vieta, kas svēta vietējiem. Zārki pavisam maziņi, jo ķermeņi apsēdināti pirms likšanas tajos — tā tie dabīgi “pārlokās” un ietilpst mazākā zārkā. Beigās dodamies uz kempinga vietu. Nonākam pie ezera, tur vakars un nakts pavisam vēsa. Diena jaunu iespaidu pilna.
412. diena
Šodien desmitos nokļūstam Olongapo pilsētā. Tā arī ir paliela, bet ļoti skaista — apkārt kalni un ūdens! Apmācies, nekāda gulēšana pludmalē nesanāk, bet izpeldēties gan vēlamies. Līdz krastam stundas gājiens. Ejam cauri visai pilsētai. Lielceļš, gar kuru jāiet, ir kalnā, un starp to un pludmali ir neizbrienama teritorija. Bet ir celiņi, kas ved pie jūras, tomēr tur uzreiz kases priekšā — jāmaksā trīs eiro katram. Tas nu gan ir trakums! Esam gājuši daudz un atraduši vietu, kur prasa eiro katram. Maksājam. Pludmale šoreiz ļoti mierīga, neviena nav — tikai mēs un suņi. Lai gan kasiere saka, ka ūdens ir auksts, tas ir supersilts. Pat mūsu ezeros vasarā ir vēsāks. Plunčājamies divas stundas, līdz laiks doties tālāk. Vēl palikušas četras stundas līdz Manilai. Nelielas problēmas sagādā bankomāti — vienīgais, kas pieņem mūsu karti, nedarbojas. Pilsētā ir vēl cita banka, kuru nebijām mēģinājuši, un tā paspējam arī uz busu. Anna mūs satiek Manilā netālu no autoostas. Bet atkal nelaime — Arčam maka vairs nav!
Cik saprotam, kad kāpām ārā no busa, ņemdami ārā visas somas, tas izkritis no kabatas, jo nebija ielikts ierastajā vietā. Gan jau kāds arī paņēmis…
Pazaudēti 20 eiro, tiesības, apdrošināšana un atkal debetkarte. Visvairāk žēl to mazo nieciņu, kas ceļojuma laikā sakrājušies — bronzas pelīte no Ukrainas, kas nes naudu. Eņģelītis no pirmajām dienām ASV, ko kā laimes sargātāju mums iedeva viena dāma infocentrā, un visas banknotes — no katras valsts bijām kādu saglabājuši.
Nu neko darīt. Autobuss pārmeklēts, ielas arī. Vēl tikai vadītājs, kas nozudis, varēja to atrast un vēlāk varbūt nogādā pazudušo mantu birojā. Redzēsim, cerēsim…
Dodamies pie Annas uz mājām. Mūs atkal sagaida bagātīgi klāts galds — Annas mamma mūs iepazīstinājusi ar labāko ēdienu Filipīnās! Satiekam arī Annas māsu un viņas draugu. Visi ļoti smaidīgi, liekas, filipīnieši tiešām vienmēr ir priecīgi. Runājam par redzēto un piedzīvoto. Jautājam par visu dīvaino, kas redzēts. Saldējums maizē, izrādās, te ir ierasta lieta. Ja saldējums vafeles konusā, nevar taču sajust sātu — tā cilvēki to sākuši likt baltmaizē.
Cilvēki ir ļoti draudzīgi. Pilnīgi visi (arī viens otru) te uzrunā pieklājības frāzēm — kungs un kundze. Vienmēr. Tas šķiet mazliet dīvaini. Un tajā pašā laikā patīkami.
Lielākā problēma ir rozetes. To te nav pilnīgi nekur. Pat “Maķītī”. Telefons vienmēr tukšs, un tāpēc tik daudz bilžu nevaram jums nogādāt.
Vēl interesanti, ka tualetēs ir jāmaksā, bet maksa ir dažāda — atkarībā, ko esi ieplānojis tur darīt. Tā ka pirms ieiešanas, lūdzu, visu informāciju kasierim! Atgriežoties pie ēdiena, banānu kečups te ir visur!
Arī čipsu pakas te piepūstas pilnas ar gāzi — tās ir apaļas, tas arī dīvaini. Saldumu ir ļoti daudz un dažādi. Miljons rīsu variāciju. Tiešām forši!
Un paldies Annai par milzu palīdzību Filipīnu iepazīšanā! Ar vietējiem vienmēr patiesāka pieredze. Rīt jau būsim ceļā uz nākamo zemi.
(Turpmāk vēl.)
