Skrīveriete Laine Pērse un viņas draugs Arturs Driņins piedzīvojumu apkārt pasaulei sāka 2015. gada 1. oktobrī no Stokholmas un atgriezās šī gada 10. martā no Indijas. Iespaidus Laine apkopoja grāmatā “Ziemeļamerikas kokteilis”. Tā ir pirmā no grāmatu sērijas “Ar stopiem apkārt pasaulei”.
— Vai ceļojumā devies ar domu rakstīt piezīmes grāmatai?
— Nebiju plānojusi piedzīvoto pierakstīt, bet sociālajos tīklos bieži saņēmu jautājumus — kā iet, kur esi? Tāpēc “Facebook.com” sāku rakstīt dienasgrāmatu. Rakstīju vakaros ar telefona palīdzību. Ārzemju draugiem rakstīju to pašu angļu valodā. Ieraksti sociālajos tīklos kalpoja ne tikai kā impulss grāmatai, bet atvēra arī daudzas durvis — cilvēki par mums uzzināja, aicināja apmeklēt valstis un piedāvāja naktsmājas. Kad atgriezāmies Latvijā, piedalījāmies stāstu vakaros, kur dalījāmies ar piedzīvoto, un citi ceļotāji mudināja, ka vajag grāmatu. Šie vakari bija ļoti piepildīti, sapratām, tiešām jāraksta. Lai grāmata nebūtu pārāk bieza, ceļojums sadalīts pa kontinentiem. “Ziemeļamerikas kokteilis” ir pats sākums par piedzīvoto Ziemeļamerikā. Jau iesākta otrā par redzēto Dienvidamerikā.
— Uz grāmatas vāka ir Lielais kanjons. Ko tas tev nozīmē?
— Tās ir neaprakstāmas sajūtas stāvēt kanjona malā. Līdz turienei tikām ar kāda indiāņa palīdzību. Ceļā daudz runājām, bet, nonākot galamērķī, viņš neapstājās, lai mūs izlaistu. Izrādījās, ka viņš ir darbinieks Lielajā kanjonā, un pa darbinieku ieeju tikām iekšā bez biļetes. Tur bijām vētras laikā. Lai gan telts bija Ķīnā ražota un skaitījās lietus izturīga, lietus pakšķēdams sūcās iekšā, pie tam to pasūtījām brūnā krāsā, lai var paslēpties, bet saņēmām spilgti oranžu. Tā bija pēdējo gadu spēcīgākā vētra, daudzviet slēdza ceļus, bija dubļu nogruvumi, bet mūs nekas no tā neskāra. No Amerikas prom devāmies cauri Teksasai, kas bija vienīgais ceļš, kas tornādo dēļ nebija slēgts.
— Vai ASV ir viegli stopot?
— Ar paceltu īkšķi grūti, tāpēc uzrunājām smago automašīnu vadītājus, piemēram, uzpildes stacijās, prasījām, vai nav pa ceļam, vai var mūs paņemt līdzi? Viņi dzirdēja akcentu, interesējās — no kurienes esat? No Latvijas? Kas tā tāda? Bijām ārzemnieki, tāpēc, viņuprāt, nekaitīgi. 90% amerikāņu teica, ja būtu vietējie, nekad neņemtu. Amerikāņi daudz ietekmējas no filmām, piemēram, visi hosteļi viņiem šķiet baisi, jo ir filma “Hostelis”, vai stopotāji ir slepkavnieki. Latviešu izpratne par citiem nav tik ļoti balstīta uz filmām.
— Tā sarunājoties, var vairāk uzzināt par vietējo kultūru, paražām.
— Sarunas ir nenovērtējamas. Kāds autovadītājs tieši pirms Meksikas šķērsošanas piedāvāja palikt rančo. Tur nodzīvojām vairākas dienas, bijām helovīna ballītē, iepazinām dzīvi rančo, satikām citus cilvēkus. No rīta saimnieks vaicāja — brokastis ēdīsiet? Ēdīsim! Nu tad skatieties, kā te notiek! Stāv milzīgs būris ar meža balodīšiem vai savvaļas vistiņām, meksikānis ielien tajā, paņem putnu un norauj galvu, galva vienā spainī, ķermenis otrā. Āāāā, kas par skatu! Arča plūca spalvas, cepām. Kad gatavas, ņemam no uguns nost, meksikānis sašutis: ko jūs darāt? Nav vēl gatavas! Izrādās, Meksikā tās cep no četrām līdz sešām stundām, lai ir kā oglīte, lai var apēst arī kaulus. Garšoja pēc oglēm, bet spļaut laukā nevarējām, jo citādi paliktu neēduši.
— Lai stopotu Meksikā, jābūt drosmīgam. Tur cilvēki pazūd.
— Bija, kas brīdināja — nē, tikai nebrauciet, izvaros, nogalinās, pārdos! Bet, kad meklējām biļetes, lai dotos no ASV uz Nikaragvu, daudzi teica — Meksika ir superīga, tā jāredz! Jo tālāk esi no patiesības, jo vairāk uzticies ziņām, kuras vēsta pārsvarā par slikto. Mēnesi bijām Meksikā, nekas nenotika. Kad gribējām apmeklēt Akapulko, tad gan vietējie brīdināja, ka pašreiz tur notiek divu narkoģimeņu kari par teritoriju un uzturēties būtu nedroši.
— Vai ko nelikumīgu redzējāt?
— Kāds tālbraucējs ik pa laikam apstājās. Ieiet kafejnīcā, pasūta tabletīti, aizliek aiz lūpas. Tā tas atkārtojas. Vaicājam — kas tas ir? Amfetamīns — skan atbilde. Jo vairāk brauc, jo vairāk maksā, tur nav tādi noteikumi kā pie mums, ka tālbraucēji nedrīkst braukt ilgāk par likumā noteiktajām stundām. Mūsu ceļabiedrs bija braucis divas diennaktis. Pēc tam vēl nospēlēja futbolmaču, kurā uzvarēja. Pati redzēju, amfetamīns tiešām darbojas! (Smejas.)
Ir vēl kāds līdzīgs stāsts Brazīlijā. Tālbraucējs atver mazu skapīti automašīnā un saka — skaties, kokaīns! Rāda, tas birst. Slauku no sevis kokaīna putekļus un domāju — ak, dievs! Pēc laika mūs apturēja policija, jo automašīnā bijām vairāk, kā atļauts — trīs. Šoferis mudina— ātri skrieniet prom! Skrējām arī, jo, baidījāmies, ka mums “nepiesien” to pašu kokaīnu. Bijām gabaliņu tālāk tikuši, kad atkal piestāja tas pats vadītājs. Viņš laimīgs brauca tālāk, piekukuļojis policiju. Ja nenosodi, nesaki — kā tā var, nebraukšu ar tevi! —, mums ir iespēja redzēt, kā cilvēki dzīvo patiesībā. Neviens jau mums nebāzās virsū — pamēģini!
— Ķīnā ražotā oranžā telts gandrīz pusotru gadu kļuva par tavām mājām. Tajā juties droši kā mūros?
— ASV teltī jutāmies droši, jo vienīgie, kas mūs vienmēr pamodināja, bija policijas darbinieki, kuri teica, ka nekad kaut ko tādu nav redzējuši. Bieži gulējām maiņās. Ar laiku nogurām, tad miegs kļuva ciešāks, un Laosā to ar nazi sagrieza. Viens vienos naktī uzmodināja, ka jāiet prom, te ir privātīpašums. Solījām būt klusi, bet nē, nē, ārā! Grūti pārliecināt, ja valodas dēļ viens otru nesaprotam. Telti uzcēlām uz nelielas taciņas, miegs ciešs, ap pieciem rītā dzirdu peles, bet tās jau vienmēr skrabinās. Pasit pa telti, aizbēg, bet ne šoreiz. Arča, izlīdis no telts, kliedz: Laine, ātri nāc ārā! Varāns teltī! Teltī bija milzīgs robs, arī somai caurums. Paķēru koku un gaidu varānu. Nav! Somā arī nav! Pazudis viss, kas smaržo — šampūns, dušas želeja, spreji. Cilvēks tas nevar būt, mērkaķis? Bet varbūt tiešām varāns? Telts bija griezta divās vietās, pazudis arī diegs un adata, pāris dienu bija jāguļ caurā, jo nebija, ar ko sašūt. Otrā dienā pētījām iezemiešus, kurš upē mazgātos ar mūsu šampūniem, bet neatradām.
— Kā svinējāt Ziemassvētkus, dzimšanas dienas?
— Īpašajās dienās centāmies apmesties viesnīcā. Ziemassvētki ārpus ģimenes man bija pirmo reizi, arī Jaunais gads starp palmām Panamā. Ceļojot pazūd laika izjūta, to, ka ir Ziemassvētki, apjautām vien tad, kad no vecākiem saņēmu ziņu: priecīgus Ziemassvētkus! Ziemassvētki?! Nav egles, visriņķī palmas. Apmetāmies viesnīcā un pagatavojām rasolu. Latviešu ēdiena ceļojuma laikā ļoti pietrūka.
— Kādā no intervijām teici, ka ceļojums tev devis novērtēšanas spēju. Ko tu ar to domāji?
— Daudz ko nu redzu citādāk. Māja un duša šķiet pats par sevi saprotams, bet, kad mēnešiem guli teltī, pieradis pie smiltīm, kas ir visur — kurpēs, drēbēs, teltī, vabolēm, kukaiņiem, sāc ilgoties pēc komforta. Sapņo par dušu. Vienalga, vai ūdens dzeltens, zaļš, rāpo prusaki dušas kabīnē vai tā tīri izmazgāta. Tajās retajās reizēs, kad apmetāmies viesnīcā, saproti, ka labsajūtai vajag vien apgulties gultā — nekas nespiež, teltī tūristu paklājiņu nelietojām, liels, smags. Bija diena, kad nepareizi sarēķinājām izdevumus, pietrūka naudas ūdenim. Vienā no lielākajiem piramīdu kompleksiem džungļu vidū karstumā gribējās dzert, bet iespējas padzerties nebija. Kad tikām pie bankomāta, vispirms nopirkām ūdeni. Un tad tā kāre ir tik liela, ka sākas jau iekšējā trīce — kurš pirmais? Ņem tu! Nē, ņem tu! — sakām viens otram, lai gan to pateikt ir ļoti grūti.
— Kas tevi pārsteidza cilvēkos?
— Atsaucība. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Īpaši, ja jūt, ka esi ceļotājs. Satikām tādus, kuri nav bagāti, dzīvo zaru būdā, bet mūs pieņēma ar vērienu — izbaudīja laiku kopīgās sarunās, dalījās visā, kas ir pašiem. Eiropā cilvēki ir noslēgtāki, uz katru skatās aizdomīgi— salīdzina, ir norūpējušies par kaut ko. Tur izjutām, ka katrs svešinieks ir draugs. Ieejam pagalmā virzienu pajautāt. Nāc, nāc, sēdi, parunāsim par dzīvi! Atvērtība ir lipīga. Arī paši sākām dalīties ar to, kas mums ir. Arča Indijā šortus izdalīja. Prieks bija visiem.
Ceļojuma augļus tikai tagad sākam aptvert. Kaut vai tāds sīkums — iebraucām Rīgā, ievērojām vidi, ēkas, kādas iepriekš nebijām redzējuši. Agrāk steidzāmies zemē iedurtu skatienu, tagad novērtējam ik mirkli. Iemācījos arī to, ka nevajag lauzties aizvērtās durvīs. Gribējām no Malaizijas doties uz Taizemi, bet, tā kā uz robežas mums prasīja divas reizes lielāku vīzas iebraukšanas maksu, robežu nešķērsojām. Nākamajā dienā Malaizijas vīzu centrā uzzinājām, ka vīzas uz Taizemi atceltas. Tā kā iepriekš netikām Taizemē, domājām doties uz Indonēziju. Bet arī tur bija šaubas par vīzām, un, kad braucām atpakaļ uz Taizemi, Indonēzijā notika postoša zemestrīce. Daudz bojāgājušo, tad saproti, cik labi, ka netikām tur, kur gribējām. Katras likstas, lietas, kas bremzēja kustību uz priekšu vai lika mainīt plānus, uztvērām kā lietas, kam tā jābūt. Tā paglābāmies no zemestrīces, no vīzas maksas. Liktenis, dzīve? Jāpieņem viss, kas ar tevi notiek.
— Vai ir kas tāds, kas grāmatā nav aprakstīts?
— Piemirsās uzrakstīt, ka man nozaga fotoaparātu. Tas nebija īpaši vērtīgs, pirkām lombardā par 5 eiro. Centrālamerikā, braucot ar autobusu, somas nedrīkst ņemt līdzi salonā, tās jāliek uz jumta, bet tur augšā ir kāds, kurš tās iztausta, paņem vērtīgākās lietas. Fotogrāfijas tapa ar telefonu, gājām uz bibliotēkām, kur internets bez maksas, likām sociālajos tīklos. Arī telefonus lādējām bibliotēkā. Protams, tādos brīžos pēc pāris stundām uz mums savādi skatījās. Bet sēdējām arī “McDonaldā”, nopirkuši lētāko hamburgeru, un gaidījām, kad ierīces uzlādēsies. Japānā ir dārgas viesnīcas, pat vietējie tās nevar atļauties, tāpēc iet uz to pašu “McDonaldu”, nopērk burgeru, noliek uz galda, arī galvu un paši guļ. Kamēr burgers nav apēsts, ārā neviens nedzen. Kad nebija iespējas uzcelt telti, paši gulējām autoostās, vilcienu stacijās. ASV to nesaprata, jautāja, kāpēc? Tāpēc, ka jums dārgas viesnīcas! ◆
Pieturzīmes
◆ Laine Pērse.
◆ Pedagoģijas un organizācijas vadības maģistre.
◆ Ceļoja 17 mēnešus, pabija
64 pasaules valstīs, ceļojuma kopējais budžets — 13 680 eiro.
◆ Grāmatas “Ziemeļamerikas kokteilis” autore.
