Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola pēc tikšanās ar Aizkraukles novada vidusskolas 1.—4. klases skolēniem piekrita nelielai intervijai “Staburagā”.
— Pēdējā laikā dzīvnieku aizstāvji aktīvi protestē pret savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā. Ko jūs par to domājat?
— Es savas domas esmu izklāstījusi draugiem.lv savā dienasgrāmatā. Uzskatu, ka savvaļas dzīvniekus nevajag izmantot cirkā, esmu kategoriski pret to. Zinu arī aizkulises, man ir iznācis parunāties ar vairākiem cirka dresētājiem. Ir dzirdēti labi stāsti un arī slikti. Domāju, ka cirks ir jāatstāj suņiem, kaķiem, kuri netraumējas no tā, ka publikas priekšā izpilda kādu triku, rotaļājas. Tikai ne savvaļas dzīvnieki! Viņiem tās ir mokas un spīdzināšana.
— Taču bērniem patīk, ja, piemēram, lācis brauc ar motociklu.
— Varbūt vajag pareizi bērnus audzināt un stāstīt to, kas lācim tiešām patīk. Pēdējos gados daudz redzu, kā bērnus nepareizi māca. Liekas, ka vispirms būtu jāsāk ar pieaugušajiem. Viņi — vecāki — ir tie, kas bērniem dod zināšanas. Ja bērns aiziet uz cirku un redz, ka lācis ir ietērpts cilvēka drēbēs, ar uzpurni, brauc ar velosipēdu un kā viņš šo triku izpilda, un no tā domāt, ka tas ir pareizi un labi, mums patīk, un mēs smejamies, es to uzskatu par ņirgāšanos. Mācīsimies! Kāda gan šodien ir problēma iegūt informāciju par dzīvnieku? Esmu dzirdējusi pretargumentu — tādā veidā mēs mācāmies iepazīt dabu. Bērnam jāmāca mīlestība. Viņš grib sunīti, kaķīti, tas bērniem ir dabiski — gribēt. Arī mana meita gribēja kaķīti. Labi, es tev kaķīti sagādāšu, nopirkšu smiltis, barību, bet vairāk es nedarīšu neko, tev par viņu būs jārūpējas. Meita tā arī darīja. Jābūt atbildīgam, nevis šodien man patīk, bet rīt metu ārā. Šādā veidā bērnam jāmāca mīlestība. Dažreiz viņam nepatiks, nāks miegs, multene būs jāskatās, bet tajā brīdī viņam būs jārūpējas par dzīvnieku. Tā būs pareizā mīlestība, tā jūs būsiet iemācījuši, nevis aizveduši uz cirku, kā tur pēc pātagas pliukšķiem caur uguns riņķiem lauvas lec. Paskatieties internetā, filmas par dabu! Mācīsimies pareizi, kā dzīvnieciņš dzīvo dabā, kas viņam patīk, kā viņš ēd un kustas, kā uzvedas. Mācīsimies dabu! To, kas viņam ir dabiski, nevis to, ko cilvēks uzspiež, parādot savu varenību — es esmu pasaules centrs, man ir visas tiesības pret viņiem izturēties kā pret kāju pamesliem. Tas ir tas, ko es uztveru, skatoties savvaļas dzīvniekus cirkā.
— Pērn man uz lodžijas mitinājās maijvaboļu kolonija, šogad mājvieta rasta diviem gliemežiem. Vai jūs arī bērnībā nesāt mājās dažādus kustonīšus?
— Nē. Abi mani vecāki bija skolotāji. Tēvs bija ģeogrāfijas skolotājs, braukāja pa skolām un mācīja dabas aizsardzību. Domāju, no agras bērnības esmu saņēmusi pareizu audzināšanu par dabu. Neko mājās nestiept un nemocīt, arī neplūkt puķes, nelauzt zarus. Es drīkstēju pieiet pie tā ievas zieda, pasmaržot, papriecāties, nevis nolauzt un nest mājās. Tā mani audzināja tēvs, un mājās man savvaļas dzīvnieku nebija. Mums bija suņi, kaķi, truši, vistas — mājdzīvnieki, nevis savvaļas dzīvnieki. Dabā nekas nav lieks un kaitīgs, daba ir harmoniska pati par sevi — tur odam ir sava vieta, odzei sava vieta. Visam tam, kas mums, cilvēkiem, it kā nepatīk, bet katrai puķītei pļavā, nātrei sētmalē ir sava vieta dabā, tās ciklā. Man bērnībā vienu laiku bija problēma — es nevarēju atrast cilvēka vietu. Es redzēju, ko dara cilvēks — iejaucas un izdara dabai sliktu. Man ir vēlme ar saviem stāstiem, bildēm sociālajos tīklos darīt cilvēkiem zināmu, lai pieņem, iemīl un saprot. Tas, ko mēs nesaprotam, dara mūs bailīgus. Bailes rada agresiju, bet to, ko mēs saprotam, varam cienīt un pieņemt.
Augstākais novērtējums
— Kāds sabiedrībā zināms cilvēks savā apcerē par dzīvniekiem pieminējis arī pūces — to, ka ar gudrību tās nebūt neizceļas. Taču jūsu stāstītais liek domāt citu.
— Es stāstīju par Čiepstoni (pūce — aut.). Ko nozīmē dumjš vai gudrs? Katrai sugai ir savs bioloģiskais jeb uzvedības modelis — suga tā dzīvo un tā vislabāk var izdzīvot pasaulē. Pūces ir ļoti gudras. Man ir stāsts par stārķi Toļiku. Es viņu izaudzēju, palaidām atpakaļ dabā. Taču viņš nedzīvoja dabā, reizi dienā es viņu braucu barot. Viņš starp daudzām Līgatnes mašīnām zināja tieši manu. Kad viņš bija paēdis, kādu brīdi vienkārši gribēja būt kopā ar mani, jo es biju viņa draugs. Es lepojos ar to, ka dzīvnieki mani uztver kā savu draugu. Tas man ir augstākais novērtējums.
— Karaliene Elizabete II labprātāk atzīst saskarsmi nevis ar cilvēkiem, bet ar suņiem un zirgiem, viņi nekad nerunā pretī, nenodod. Kā ar jums?
— Nē, tā nedrīkst teikt. Ja man uzdod jautājumu, kur es vislabāk jūtos, protams, dabā, mežā kopā ar saviem dzīvniekiem. Tur es jūtos vislabāk. Man daudzi rakstījuši: suns man ir mīļāks par cilvēkiem. Cilvēki nodod, ja viņi iestieg savās emocijās par dziļu, tad tā arī liekas, ka visi dara pāri. Tu vari būt nekrāsojies, netīrās drēbēs, nesakopies, nīgrā noskaņojumā, tavs suns tevi vienmēr pieņems tādu, kāds esi. To mēs varētu mācīties no dzīvnieku pasaules. Mani dzīvnieki auguši kopā ar maniem bērniem, esmu mācījusi, lai viens otram nenodara pāri — lai lācis nenodara pāri maniem bērniem, lai viņi nenodara pāri lācim. Tā ir pieaugušā atbildība, kā audzināt bērnu.
Jāpriecājas
pa gabalu
— Ja jums gadās būt citos mežos, sastopot kādu zvēru, ir bail?
— Nekad. Es priecājos. Zinu, ko es daru. Kā jau teicu — ja tā ir sivēnmāte ar bērniem, nekādā gadījumā netuvoties. Jāpriecājas pa gabalu, nevajag visu ņemt rokās un aptaustīt, lai papriecātos. Tāpat ar aļņu māti. Ja es zinātu, kur Latvijā var sastapt kādu lāci, aizbrauktu uz turieni un mēģinātu viņu nofotografēt. Protams, jāuzmanās. Kādreiz arī bērni uzdod tādu jautājumu. Ja es nezinātu, ko daru (reizēm man pārmests, ka es bučojos ar lāci un vēl nez ko daru), šobrīd ar jums nerunātu, manis nebūtu. Jāzina, ko dari, jāpazīst dzīvnieks, viņa rakstura īpašības, un tikai tad vari būt kopā. Čiepstonis mani pēc gada pazina. Lai arī voljerā, bet aļņu māte man pieveda parādīt savu bērnu un viņš paostīja manu roku.
— Ko jūs novēlētu tiem, kas ar dabu ir “uz jūs”?
— Lai viņi dzīvo laimīgi! Visiem cilvēkiem novēlu dzīvot saskaņā ar sevi, jo tas ir ļoti svarīgi. Tas nenozīmē, ka visiem cilvēkiem tagad jāskrien mežā. Varbūt viņi pilsētā jūtas labi un mežā viņiem slikti. Lai viņi tā dzīvo!
— Kas jauns šogad Līgatnes dabas takās?
— Jaunumi ir, bet tas noslēpums! Brauciet un redzēsiet! ◆
