Seces pagasta kultūras namā atklāta Vitas Lazdauskas, kura pagājušajā nedēļā absolvēja Seces pamatskolu, pirmā gleznu izstāde. Jaunā māksliniece atzīst: ir trīs sarežģītas lietas, ko grūti uzgleznot — zirgs, ūdens un rokas. Divas no tām viņas darbos jau ir.
“Šis ir gadījums, kad skolniece pāraugusi savu skolotāju,” atklājot izstādi, saka jaunās mākslinieces vizuālās mākslas skolotāja Astrīda Mencendorfa. Viņa pamanīja skolnieces talantu jau 1. klasē, un skolas gados Vita piedalījusies un guvusi panākumus daudzās vizuālās mākslas olimpiādēs un konkursos. Šopavasar viņas darbs “Baltais vilks — Staburaga klints sargs” saņēma Zemgales novada skatītāju simpātiju balvu Valsts izglītības satura centra organizētajā vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas konkursā “Latvijas toņi un pustoņi”.
Jau gadu Vita mācās gleznošanu pie mākslinieces Jolantas Ābeles. Viņas rosināti, tapuši vairāki darbi, līdz ar to pirms izlaiduma Seces kultūras namā atklāta pirmā Vitas personālizstāde. Talantīgu pagasta jauniešu darbi te bijuši skatāmi vairākkārt, taču kultūras nama vadītāja bilst, ka pirmo reizi izstāde ir tik jaunai māksliniecei. Izstādē ir gan Vitas gleznotās eļļas gleznas, kurā ir dzīvnieki un dabasskati, gan zīmējumi no skolas gadiem, kas tapuši dažādās tehnikās.
Izstādes atklāšanā Vitas mamma Iveta Lasmane bilda: “Par šo izstādi paldies jāsaka diviem cilvēkiem — vispirms Vitas auklītei Helēnai, kura ļāva Vitas talantam izpausties, gleznojot uz palodzēm un sienām. Tā rodas talanti — arī Margarita Stāraste savulaik atzina, ka dabūjusi pa pirkstiem, kad, maza būdama, apgleznoja visas iespējamās virsmas. Otrs paldies ir skolotājai Astrīdai par to, ka viņa pamanīja, novērtēja un atrada ceļu, kā ļaut uzplaukt mūsu meitas talantam.”
Vita ir neparasta jauna meitene, un viņas skolotāji nereti atzīst: sarežģīta, bet ļoti talantīga personība. Sevi Vita atklāj nelielā sarunā.
— Vai jau sen zīmē?
— Kopš sevi atceros, un mans mākslinieces ceļš sākās ar tapetēm. Tagad man ir sešpadsmit, tātad zīmēju vismaz desmit gadu. Taču šī izstāde man ir liels notikums, jo vairo apziņu, ka es varu.
— Vai izstādē ir kāds īpaši mīļš darbs?
— Allaž ir laba sajūta, ja tas, ko esi uzgleznojusi, patīk arī pašai. Nevaru teikt, ka kāds darbs ir īpaši mīļš, taču, ja raugās no mūsdienu tendenču un krāsu aktualitātēm, vismodernākais ir nesen tapušais dabasskats zilos un sārtos toņos.
— Tu neesi mācījusies mākslas skolā. Kur gūsti zināšanas par gleznošanu?
— Ļoti daudz lasu, meklēju materiālus internetā. Skatos populāru fotogrāfu bildes, kā viņi tās apstrādā, kā izmaina krāsas, un kaut ko iemācos arī šādi. Tagad gleznot mācos pie mākslinieces Jolantas Ābeles no Jēkabpils puses, tur esmu iemācījusies daudz jauna. Ja iepriekš zināju vien tik, ka ir eļļas krāsas, otiņa un lupatiņa, tagad jau zinu, ko ar katru var izdarīt. (Smejas.) Iemācījos pilnīgi jaunu tehniku, iemācījos darboties ar eļļas krāsām. Tas ir citādāk nekā zīmēt ar akrila krāsām, tā ka viss bija jāmācās no jauna.
— Kura ir tava iecienītākā krāsa?
— Ļoti patīk zilā, taču tā nav vienīgā. Nesen manās rokās nonāca anketa, kur pirmajā klasē biju rakstījusi, ka manas mīļākās krāsas ir visas, izņemot rozā. Tagad manos darbos tomēr ir rozā toņi, jo interesanti pastrādāt ar jebkuras krāsas niansēm.
— Lai gleznotu, tev vajadzīga iedvesma?
— Reizēm negribu braukt gleznot, bet, kad ieeju darbnīcā, man pēc mirkļa pārņem sajūta: gribu ķerties pie otām! Ir brīži, kad rodas iedvesma, un tad meklēju lapu un zīmuli, jo man vajag izlikt emocijas uz papīra. Tā notiek arī stundu laikā, un skolotājas man bieži aizrādījušas, ka atkal zīmēju.
— Tev visvairāk patīk zīmēt dzīvniekus?
— Dzīvniekus un acis. Dzīvnieku uzgleznot ir diezgan sarežģīti. Uzzīmē siluetu, un viņš izskatās pliks, tas “jāieģērbj”. Man ir teikts: ja vari uzgleznot zirgu, tad vari uzgleznot jebko! Vispār gleznotājam ir trīs sarežģītas lietas: zirgs, ūdens un cilvēka rokas. Viss pārējais ir viegli. Gleznā attēlot ūdens virsu, jūru, lai izskatās dzīvi, nevis pēc zila pleķīša, ir ļoti grūti. Esmu jau mēģinājusi gleznot rokas un ūdeni, to var redzēt arī darbos izstādē.
— Vai plāno savu nākotni saistīt ar mākslu?
— Tāda doma ir. Vēlos stāties Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Biju tur atvērto durvju dienā, man ļoti iepatikās gan skola, gan skolasbiedri. Gribu mācīties apģērba dizainu. Man ir grūti nopirkt sev apģērbu, jo veikalos man nekas nepatīk. Parasti uzreiz redzu, kādu to apģērba gabalu veidotu es. Mani vispār saista dizains. Kad biju maza, zīmēju mašīnas tādas, kādas biju iedomājusies pati. Kaut kas līdzīgs mākslinieciskam uzlabojumam.
— Zinu, ka tevi saista arī mūzika.
— Jā, tā ir otra mana aizraušanās. Solo dziedāt mācos pie Diānas Kadišas, apmēram pusgadu dziedu arī jauktajā korī “Vīgante”.
— Vai tavā ģimenē vēl kāds zīmē?
— Mamma prot zīmēt, un īpaši labi viņai sanāk sejas, dzīvnieciņi. Domāju, no viņas sanāktu laba bērnu grāmatu ilustratore, bet mākslinieku manā ģimenē nav.
— Kāda ir sajūta, atklājot savu izstādi?
— Laba! Vienīgi tā varēja būt lielāka. Šajā izstādē ir deviņas manas “nopietnās” gleznas. Taču domāju, ka tas ir tikai kaut kā laba sākums. ◆
