Šīs nedēļas pirmā diena sākusies ar drēgnu rītu. Apcerīgu. Tas ļauj tā mazliet attālināti atskatīties uz straujajiem pagājušās nedēļas notikumiem, kas saistās ar izlaidumu.
Šogad 9. klasi absolvēja 15 manu audzināmo jauniešu. Šī ir mana sestā izlaiduma klase pēc kārtas. Ja jau valdība, par nožēlu, mūs nelaiž pensijā un skolotājs arī pēc sešdesmit gadu vecuma ir spiests strādāt skolā, domāju, ka man būs vēl arī septītais izlaidums. Starp citu, Krištianu Ronaldu spēlē ar septīto numuru. Arī es ticu romiešu laimīgajam septītniekam.
Par manu audzināmo klasi varētu teikt: ļoti talantīga klase ar personībām. Jau tad, kad sāku viņus audzināt, bērni visur piedalījās, visa klase dejoja tautas dejas, vairāki dziedāja korī, popgrupā, un pamazām izkristalizējās talanti. Mums ir četras dziedošas meitenes, māksliniece, vairāki sportiski puiši. Taču pretrunīgie pusaudžu gadi neļāva novest līdz galam vienu otru lietu, piemēram, pusgadā aprāvās dejošana.
Viņus audzināt man bija izaicinājums, jo viņiem visa kā bija par maz. Tas izskanēja arī ielūgumā uz izlaidumu moto: “Mums pieder tik daudz, bet mēs gribam vairāk…” Jā, un viņi vienmēr gribējuši vairāk nekā tikai skolas rutīnu. Viņu ambiciozitāte, godkāre — šim vārdam ir negatīva pieskaņa, taču būtībā tas nozīmē tiekšanos uz mērķi, un tā mūsdienās ir ļoti vajadzīga īpašība — vainagojās ar rezultātiem. Klases vidējā atzīme ir 6,46, un tā ir augstākā kopš skolas 2012. gada izlaiduma. Viņiem nekad nav bijusi raksturīga vienaldzība pret mācību rezultātiem, drīzāk bažas, un to izteikti varēja just tieši pirms eksāmeniem. Man bija patīkami, ka arī skolēni, kuriem mācībās neveicās tik labi, centās un viņiem nebija vienalga. Biju ļoti gandarīta, ka spīdoši rezultāti bija angļu valodas eksāmenā — divi desmitnieki, devītnieks un vairāki astotnieki. Ļoti labi bērni nokārtoja arī pārbaudes darbu latviešu valodā.
Vaicāti par nākotnes gaitām, jaunieši atbildēja, ka visi mācīsies. Dosies uz Jēkabpili, Kokneses vidusskolu, citi domā par Rīgu. Pulciņš mācīsies Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā. Man ir gandarījums par viņiem, kaut reizēm nebija viegli.
Neesam aizrunājušies, vai viņu nākotne ir saistīta ar palikšanu Latvijā. Lielākā daļa izbraukušo latviešu dzīvo Anglijā, taču diez vai jaunieši pat ar savām labajām angļu valodas zināšanām šajā neskaidrajā situācijā, kuru radījis “Brexit”, izvēlēsies turp doties. Arī novēlējumos izlaidumā izskanēja: atrast savu vietu Latvijā. Ļoti gribētos, lai viņi varētu darīt kaut ko labu savai zemei. Es vēlētos, lai viņi paliek Latvijā, jo te ir viņu saknes, te ir viņu zeme. Taču nepārprotami — turpmākie trīs gadi domāti tam, lai viņi iegūtu vismaz vidusskolas izglītību. Labās skolās.
Pagājušajā nedēļā bija divi grandiozi notikumi tieši sporta jomā. Latvijā notika FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra spēle, kurā Latvijas nacionālā futbola izlase tikās ar Eiropas čempioni Portugāli. Rezultāts 0:3 nebija nekāds pārsteigums, taču skatītāji varēja izbaudīt divus Krištianu Ronaldu un vienus Andre Silvas gūtos vārtus. Spēle bija draudzīga, mūsējie nebija vāji, un arī Portugāles treneris pirms spēles atzina: ar viņiem būs jācīnās. Spēli bija vērts redzēt kaut vai televizora ekrānā, ko arī darīju.
Interesanti, ka Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs savu amatu zaudēja 2004. gadā tieši pēc Zemenes uznāciena Latvijas—Portugāles spēlē. Nu viņš atkal ir mūsu valstsvienības galvenais treneris, un atkal starpgadījums: spēles laikā vienpadsmit gadus vecs puisēns izskrien lakumā, lai apskautu savu elku Ronaldu. Lai gan šim pasaules bagātākajam sportistam piedēvē augstprātību, viņš apskāva puisēnu, uzsita uz pleca. Vēlāk paskatījos vairākus video “Youtube” un domāju, ka daudziem domas par viņu mainījās. Visu cieņu! Viņš ir uzmanības degpunktā, un fani viņam neliek mieru, viņš savā valstī ārpus mājas nevar pat tēju mierīgi padzert, jo visi ar mobilajiem telefoniem steidz fotografēt. Taču šis gadījums pierāda, ka viņš ir cilvēcīgs. Turklāt personīgi esmu pārliecinājusies, ka portugāļi vispār ir ļoti sirsnīgi. Pirms dažiem gadiem Secē saistībā ar brīvprātīgo darbu viesojās jauniete Marta no Portugāles. Viņa satiekoties visus apskāva, un pēc viņas aizbraukšanas mēs visi sākām apskauties.
Latvija arī šī gadījuma dēļ būs slavena, gandrīz tāpat, kā pateicoties Aļonai Ostapenko. Viņa sestdien pārrakstīja Latvijas sporta vēsturi, atklātajā tenisa čempionātā “French Open” pārspējot spēcīgo Rumānijas tenisisti Simonu Halepu un triumfējot Francijas atklātā čempionāta sieviešu vienspēļu turnīrā. Jau tikt līdz šādam turnīram ir ievērības cienīgs fakts, mūsu valsts pārstāvjiem tas nebija izdevies kopš 1933. gada, bet Aļona spēja zelta burtiem Latvijas vārdu ierakstīt pasaules tenisa lappusēs.
Latvijas sportiste tādējādi no 47. vietas pasaules tenisa vienspēļu rangā pavirzījās uz 12. vietu. Tas ir kaut kas nebijis! Turklāt Aļona Ostapenko ir tik jauna. Viņa šo uzvaru sev uzdāvināja 20. dzimšanas dienā. Un vēl divus miljonus piedevām.
Izskanējis jautājums par viņas prēmēšanu, taču es uzskatu, ka Latvijas valdībai no budžeta līdzekļiem viņai tomēr jāizmaksā prēmija. Mairim Briedim taču izmaksāja. Varbūt prēmijas lielumam šajā gadījumā nav nozīmes, bet faktam kā tādam — ka mēs to novērtējam. Un viņa ir to pelnījusi! Viņas nopelns ir faktā, ka Latviju tagad nevar nepazīt. Ja futbolā Portugāle ir Eiropas čempione, tad Latviju var dēvēt par tenisa čempioni. Tas ir grandiozs sasniegums!
Notikumu un steigas jūklī man palika laiks arī mazdēlu audzināšanai. Vairāk pievēršos lielāka mazdēla Didža, kuram ir pieci ar pusi gadi, pieskatīšanai. Viņam gribas komunicēt ar vienaudžiem pagalmā, un viņam jādod zināma brīvība, lai iekarotu savu vietu, taču reizē bērni ir jāsargā. Viņi nemitīgi jāinstruē, jo esmu par bērnu drošību. Mums ir labas attiecības, kaut dažkārt pabaramies, strīdamies par leksiku, jo ne katrs vārds, ko dzirdējis pagalmā, ir jāatkārto, jo tas ir “kruta” — tas no Didža leksikas. Izskaidroju un saku: džeki tā nerunā! Pagaidām iedarbojas, bet nezinu, cik ilgi tā būs.
