Iesaka Izolde Stugle no Seces
Citu ieteiktas, manās rokās nonāca divas grāmatas par smagu tēmu — izsūtījumu: Māras Zālītes “Pieci pirksti” un Noras Ikstenas “Mātes piens”. Lai gan pati īpaši nemeklētu šāda satura literatūru, taču vairāku cilvēku stāstītais, ka grāmatas ir tik interesantas, ka bibliotēkās neiespējami dabūt, un arī grāmatnīcās ir pieprasītas, lika tās abas man nopirkt un izlasīt. Smagas. Taču reizē ļoti labas! Jāpiekrīt tiem, kuri apgalvo — šīs grāmatas saviļņos gan bērnus, gan pieaugušos.
“Pieci pirksti” ir Māras Zālītes bērnības atmiņu grāmata, kurā autore ataino atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā pēc atgriešanās.
Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem. Visu romāna tekstu caurvij atteikšanās — no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu.
Man pašai abi darbi ļoti patika. Par tiem bija jādomā vēl ilgi pēc tam, kad grāmatas izlasītas un noliktas plauktā. Īpaši saviļņoja “Pieci pirksti”. Kad pārrunāju iespaidus ar paziņu, kuras ģimene bijusi Sibīrijā, viņa tur piedzimusi un uzaugusi, bet vēlāk atgriezusies Latvijā, viņa bilda, ka “Pieci pirksti” ir pārāk smaga, pārāk skaudra. Taču atbilst patiesībai. Cilvēkam, kas to izjutis, domājot līdzi izlasītajam, sajūtas ir pārāk uzjundījošas. Viņa deva priekšroku Noras Ikstenas darbam “Mātes piens”.
Dabas apraksti, cilvēku izjūtas, valoda, vēstījuma konstrukcija — tas viss šajos darbos ir lielisks. Šādi uzrakstīt par Sibīrijas tēmu — cepuri nost autoru priekšā! Šīs ir grāmatas, ko katram latvietim vajadzētu izlasīt, lai saprastu, izjustu un līdzi pārdzīvotu. Kā cilvēki spēja izdzīvot apstākļos, kur grūti atrast dzīvesprieku? Šis iekšējais spēks ir apbrīnas un cieņas vērts.
Vēl man jādomā par latviešu skaudību, jo daudziem ceļš uz Sibīriju bija bruģēts tikai tāpēc, ka kaimiņš ir strādīgāks, dzīvoja turīgāk, labāk, tātad par viņu varēja pasūdzēties. Labi, ka mums šādi laiki nav jāpieredz! Manu dzimtu izsūtījums nav skāris, un arī par to jāpriecājas.
Ieskatam uzrunājošs citāts no Māras Zālītes grāmatas “Pieci pirksti”: “Kad Laura piedzima, neviens viņai nesmērēja medu uz lūpām, lai, lielai izaugušajai, būtu daudz brūtgānu. Kad Laura piedzima, ārā bija piecdesmit grādu sals. Kad Laura piedzima, viņa svēra nepilnus divus kilogramus. Kad Laura piedzima, viņa bija piedzimusi pirms laika. Mammai nebija piena krūtīs. Lai mammai būtu piens krūtīs, vajadzēja teikt vārdus: nāk man pieniņš no Jelgavas, nāk man pieniņš no Liepājas, nāk man pieniņš no Rīgas, nāk man pieniņš no visiem ezeriem, nāk man pieniņš no visām upēm, no visiem avotiem, no malu malām! Kad Laura piedzima, neviens tādus vārdus neteica, jo pārāk tālu no Sibīrijas barakas bija Jelgava, Liepāja un Rīga, pārāk tālu bija ezeri, upes un avoti. Mammas krūtis bija sausas. Kad Laura piedzima, viņai bija jāmirst.” ◆
